Valsts organizēšana un pārvaldīšana ir sarežģīts process, kas prasa speciālas zināšanas. To realizē dažādas valsts iestādes, aģentūras, biroji, bet kopumā to sauc par birokrātiju. Centralizēta valsts nevar pastāvēt bez birokrātiska valsts pārvaldes aparāta. Daudzus gadsimtus birokrātijai ir svarīga loma valsts politikā, bet politiķiem vienmēr ir bijis jāveic sarežģītais uzdevums saglabāt efektīvu kontroli pār ierēdņiem. Jo lielāks birokrātiskais aparāts, jo grūtāk ir šo kontroli realizēt. Valstīs, kur vara pieder vienpersoniski vienai partijai, birokrātijas vara ir neierobežota un tiek realizēta centralizēta vara pār sabiedrību. Demokrātiskās valstīs birokrātijai ir iespēja piedalīties valstiski svarīgu lēmumu pieņemšanā.
1.1.Birokrātijas jēdziens.
Visu veidu valsts iestāžu galveno funkciju precīza izpilde un konkrēto jautājumu izlemšana lielā mērā ir atkarīga no tur strādājošiem cilvēkiem, t.i., birokrātiem, bet viss valsts iestāžu un to darbinieku kopums veido birokrātiju.
Vārds „birokrātija” radies no franču vārda bureaucratie un nozīmē „kancelejas kundzība”. Pirmkārt, par birokrātiju sauc sociālu grupu (sabiedrības slāni), ko veido pārvaldes darbinieki. Otrkārt, par birokrātiju sauc organizēšanas un pārvaldīšanas formu, ko realizē profesionāļi [1.;235.lpp.].
Pastāv divi vārda „birokrātija” jēdzieni:
1.birokrātija ir ierēdņu īstenota pārvaldības sistēma;
2.pedantiski formāla attieksme pret veicamajiem pienākumiem.
Komunistiskā režīma laikā Padomju savienībā pastāvēja uzskats, ka birokrātija ir raksturīga tikai kapitālistiskajām valstīm, bet sociālismā birokrātija nepastāv.
Vārds „birokrāts” gandrīz vienmēr tiek lietots negatīvā nozīmē t.i. ierēdnis, kas savus pienākumus izpilda formāli, bet pozitīvākā nozīmē valsts darbiniekus sauc par ierēdņiem. Droši vien nevienā valstī sabiedrība patiesi pozitīvi nevērtē valsts iestāžu darbiniekus, tādēļ arī vārdam „ierēdnis” netiek piedēvētas tās pozitīvās īpašības, kuras pēc definīcijas ierēdnim piemīt un netiek novērtēts tā ieguldījums valsts pārvaldes nodrošināšanā.…
