Jau kopš senseniem laikiem pastāv divi pretēji uzskati par clvēka fizisko un psihisko īpašību attīstību. Viens no tiem ir, ka cilvēks savas īpašības un pazīmes saņem gatavā veidā no vecākiem un tās dzīves laikā nav iespējams izmainīt. Pretēju viedokli pauž teorija, ka no vecākiem nekas neiedzimst, bet viss cilvēkam raksturīgais veidojas apkārtējās vides iedarbības rezultātā. Apkārtējā vide ir viss ar ko cilvēkam nākas saskarties savas dzīves laikā, tai skaitā tā ir arī audzināšana, dzīves apstākļi, apkārtējo ietekme utt. Atsevišķos jautājumos darbā tiks minēta tieši apkārtējās vides loma, kura ietver arī sociālo faktoru, pilnīgāka priekšstata radīšanai.
Nav iespējams pierādīt viena vai otra viedokļa pilnīgu patiesumu un apgāzt otru. Jau seno laiku filozofi strīdējās par to, vai cilvēks piedzimst pilnīgi tīrs (tabula rasa) un visas īpašības iegūst dzīves laikā, vai arī jaundzimušais nāk pasaulē ar jau iedzimtām īpašībām, kuras vēlāk viņam attīstās. Arī mūsdienu dažādās personības attīstības teorijās tiek pausts atšķirīgs viedoklis šīs problēmas sakarā. Piemēram, biheiviorisma, sociālās izziņas teorijas piekritēji uzsver sabiedrības lomu cilvēka attīstībā, ka viss, kas veicina personības rašanos un attīstību nāk tikai no audzināšanas un apkārtējā vides apstākļiem. Bērns attīstās atdarinot pieaugušo darbības un veidojot noteiktas uzvedības formulas. Pretējs uzskats ir ģenētiskās psiholoģijas pārstāvjiem, kuri gan nenoliedz apkārtējās vides, tai skaitā sociālā, lomu, tomēr par pirmšķirīgu izvirza iedzimtību. Šajā sakarā ļoti populāri ir dvīņu pētījumi.…