Bioloģiskā lauksaimniecība ir lauksaimnieciskās ražošanas veids, kas neļauj ķīmiskās sintēzes ceļā rūpnieciski iegūtu minerālmēslu un pesticīdu lietošanu.
Latvijā aizvien populārāka kļūst bioloģiskā saimniekošana, Tikpat aktuāls ir jautājums- kas tad Latvijā ir bioloģiskā lauksaimniecība- dzīvesveids, politikas naudas apgūšanas veids vai īpašs biznesa virziens. Maksājumi ir vilinoši iespaidīgi tāpēc pastāv iespēja, vairumam no saimniecībām, kas reģistrējas kā bioloģiskās tas ir politikas naudas apgūšanas veids. Ja izveidojas šāda situācija tad primārais saimniecībā kļūst normatīvu izpilde ar nolūku saņemt maksājumus un līdz ar to estētiskās vērtības sarūk. Perfekts saimniecības modelis būtu bioloģiskā saimniekošana kā dzīvesveids kā mīlestība pret bioloģisko saimniekošanu ar mērķi izveidot un saglabāt ekoloģiski tīru, daudzveidīgu, sakoptu vidi un maksājumiem jeb materiālajai pusei ir tikai stimulējoša funkcija, lai ekonomiski palīdzētu saimniekam to visu īstenot!
Izvēlējāmies izpētīt Talsu rajona Dundagas pagastā reģistrētās bioloģiskās saimniecības. Noteikt to mērķus un ieceres saistītas ar bioloģisko saimniekošanu, izanalizēt saimniecību darbību ar mērķi- konstatēt vai dotajai saimniecībai tā ir „ sirds lieta” vai tikai peļņu nesoša nodarbe.
Kā jau visas lauksaimniecības nozares arī bioloģiskajā lauksaimniecībā ir virkne normatīvo aktu noteikto prasību, kas ir jāievēro, lai saņemtu maksājumus.
Ir vispārīgie normatīvie akti, kas attiecas ne tikai uz bioloģiskās produkcijas ražotājiem, tie ir:
1.Pārtikas aprites un uzraudzības likums;
2.Veterinārmedicīnas likums;
3.MK 08.04.2004. noteikumi Nr. 269 „ Higiēnas prasības pārtikas apritē „ ;
4.MK 23.11.2004. noteikumi Nr. 964 „ Pārtikas preču marķēšanas noteikumi” ;
5.MK 16.07.2002. noteikumi Nr. 302 „ Medus aprites noteikumi „ ;
6.16.09.2003. noteikumi Nr. 522 „ Kvalitātes klasifikācijas un marķējuma prasības medum„.…
