Kāpēc es izvēlējos šādu tematu? Latvija vēl nav izjutusi būtiskas vides piesārņojuma problēmas un atkarību no fosilā (naftas, gāzes u. tml.) kurināmā piegādēm un to cenas, tāpēc tādas videi draudzīgas produkcijas kā biodīzeļdegvielas ražošanas attīstīšana patlaban drīzāk vērtējama kā vēl viena iespēja atrisināt Latvijas laukos pastāvošās sociālās problēmas.
Šī nozare ir īpaši perspektīva, jo labumu šeit gūst ne tikai degvielas ražotāji, bet arī lauksaimnieki, kam dota iespēja neierobežotā daudzumā audzēt rapsi, visa sabiedrība, kas iegūst ekoloģiski tīru degvielu, kas nesmird, nedūmo un nepiesārņo apkārtējo vidi. Un galvenais – rapša biodīzeļdegviela ir atjaunojama enerģija, kas nevedina uz dabas katastrofu un samazina globālo sasilšanas efektu.
Vēlējos nedaudz tuvāk iepazīties ar biodegvielu un tās ražošanu.
Pēdējos gados, braucot pa Latviju, arvien biežāk pavasarī redzami koši dzelteni lauki, un tās netūkt nav pieneņu pārņemtas pļavas. Rapša sējuma platība Latvijā gandrīz trīskāršojas ik gadu.
Tradicionālajā lauksaimniecībā reti notiek revolūcijas, kad ražošana tiek pilnībā pārorientēta un pāris gadu laikā saimniecības maina struktūru un ražošanas virzienu. Latvija ir attīstības posmā, un šāda pārstrukturēšanās nav nekāds brīnums. Nav arī brīnums, ka pēkšņi parādās kāda jauna nozare vai kultūra, kas strauji ieņem svarīgu vietu laukos un kļūst par neatņemamu lauku ainavas sastāvdaļu. Tā pašlaik notiek arī ar rapsi. Vēl pirms trim gadiem tas lielākajā daļā Latvijas nebija zināms vai vismaz nebija redzēts, bet šobrīd tas strauji izplatās. Arvien skaļāk tiek runāts par rapša biodīzeļdegvielu, un varam jau to novērtēt, gan iegādājoties, gan izmantotu sabiedriskajā transportā.
Kas ir rapsis?
Vai tas ir tikai garāmgājējs mūsu ainavā un saimniecību struktūrā, vai uz to ir vērts orientēties nopietni domājošiem zemniekiem?
Pasaulē rapsis tiek audzēts pārtikas vajadzībām jau vairāk nekā četrus tūkstošus gadu. Eiropā tas ienāca mūsu ēras 13. gadsimtā. Tas bija praktiski vienīgais eļļas augs, ko varēja audzēt klimatiski skarbos apstākļos. Rapsis spēj augt relatīvi zemā gaisa temperatūrā, un tā attīstībai vajag ievērojami mazāk siltuma nekā citām eļļas augu kultūrām. Īsts rapša bums pasaulē sākās 20. gadsimta astoņdesmitajos gados, kad selekcionāri izveidoja 00 rapsi, kura eļļa atzīta par vienu no kvalitatīvākajām pārtikas eļļām. Šobrīd rapsis ir otrs lielākais augu eļļas avots pasaulē un visplašāk audzējamais eļļas augs Eiropā. Ar rapsi pasaulē apsēj gandrīz 30 miljonus hektāru. Platība ik gadu pieaug, taču nebūtu iemesla uztraukties, ka rapsi nebūs, kur likt.
Rapša lietojums tautsaimniecībā ir tik plašs, ka pieprasījums pēc tā aug ātrāk nekā sējplatība.
Rapsis šobrīd ir vienīgais kultūraugs Eiropā, kam nav sējplatības ierobežojuma. Pat vairāk – to drīkst audzēt arī tā sauktajās obligātajās papuvēs un saņemt par to arī subsīdijas. Neraugoties un to, vēl aizvien Eiropā ir izjūtams liels rapša deficīts.…
