Biocenoze ir savstarpējā mijiedarbībā esošu un vienā vidē mītošu populāciju kopums. Biocenozēm ir ļoti dažāds lielums. Jebkuras biocenozes robežas zināmā mērā ir nosacītas.
Biocenozes var salīdzināt, izmantojot divus parametrus – biocenozes sugu sastāvu un daudzveidību jeb diversitāti. Biocenozes sugu sastāvu uzzina, saskaitot sugas biocenozē. Tikai tad, kad ir noskaidrots sugu sastāvs, var sākt novērtēt arī daudzveidību, jo tā ietver gan sugu skaitu, gan katras sugas īpatņu daudzumu. Jo lielāka daudzveidība, jo lielāks būs sugu skaits un sugu izplatība būs vienmērīgāka.
Sugu noteikšanai un izpētei kā kritērijus parasti izmanto morfoloģiskās, ģenētiskās un citoloģiskās, ģeogrāfiskās un ekoloģiskās, fizioloģiskās un bioķīmiskās atšķirības.
Morfoloģiskais kritērijs norāda, ka sugas diezgan droši var atšķirt pēc ārējām, morfoloģiskām pazīmēm. Taču nereti sastopamas tā saucamās dvīņu sugas ar atšķirīgu hromosomu skaitu un DNS sastāvu, kuras praktiski nav iespējams atšķirt tikai pēc morfoloģiskām pazīmēm vien. Dvīņu sugas aprakstītas kukaiņiem (piemēram, malārijas odam aprakstītas sešas dvīņu sugas), putniem, abiniekiem, rāpuļiem, arī zīdītājiem (sīkajiem grauzējiem). Šādu sugu atšķiršanai izmanto citus kritērijus.
Ģenētiskais kritērijs ir sugas kopējais genofonds, kura kopību uztur krustošanās starp sugas īpatņiem. Dabā pastāv likumsakarība: sugu ģenētiskā izolācija pieaug, paaugstinoties dzīvo būtņu organizācijas līmenim Augu valstī paretam sastopami ne tikai starpsugu, bet arī dažādu ģinšu hibrīdi. Taču atšķirīgu sugu zīdītāji ne tikai nehibridizējas savvaļā, bet, pat mākslīgi sakrustoti, rada dzīvotnespējīgus vai arī neauglīgus pēcnācējus.
Citoloģiskais kritērijs nosaka pēc hromosomu skaita, to formas. Izmantot grūti, jo arī vienas sugas dažādiem īpatņiem ir atšķirīgs hromosomu skaits.…
