Kad dažādi monokulāri attēli tiek vienlaicīgi rādīti abām acīm, tie konkurē pār uztveres dominanci tā, ka tikai viens monokulārs attēls ir uztverts vienā laika vienībā, kamēr otrs ir pagaidu supresēts ārpus apziņas(1,2,3,4,5,6).
Pēc dažādiem autoriem(1) binokulārās konkurences psihofizioloģiskie pētījumi tiek interpretēti dažādi un iesaka, ka binokulārā konkurence rodas no interokulāras sāncensības starp monokulārajiem neironiem primārajā redzes garozā (Blake 1989) vai laterāli genikulārajā ķermenī (Lehky, 1988). Tajā pat laikā atsevišķas šūnas (single-unit) pētījumi pērtiķīšiem rosina domāt, ka konkurence rodas no sāncensības starp nesavietojamiem struktūru attēlojumiem augstākajos redzes ceļos; pēc abu acu informācijās konverģences V1 garozā.
Binokulārās konkurences agrīnās teorijas.
DuTour bija starp pirmajiem, kurš aprakstīja binokulārās konkurences fenomenālo attēlu maiņu laika (1760). Kad viņš aplūkoja zilu tafta gabaliņu ar vienu aci un dzeltenu gabaliņu ar otru aci, divas monokulāri novērotās krāsas nedeva kopēju kombinēto zaļas krāsas iespaidu, kā viņš bija paredzējis balstoties uz kolorimetrijas pamatnostādnēm. DuTour uztvere alternēja starp abiem krāsainajiem tafta gabaliņiem. Viņš izteica domu, ka dioptiskā skatīšanās – atšķirīgu attēlu prezentācija katrai acij – parāda cilvēka redzes dabisko stāvokli: vienā laika vienībā prāts var aptvert tikai vienu no diviem korespondējošiem tīklenes punktiem(1).
DuTour teoriju, sauktu arī par supresijas teoriju, pētīt turpināja, kad Wheatstone (1838) atklāja stereoredzi. Wheatstone atklāja, ka stereo-attēlu pāri ar nobīdi telpā spēj radīt kopēju dziļuma efektu.…