19.gs. 90. gados bibliotēku darba problēmas tika iztirzātas tā laika preses izdevumos, tādos kā „Mājas Viesis”, „Pagalms” u.c. Strauji attīstoties bibliotēku darbam neatkarīgas Latvijas laikā, pēc 1918.gada, radās nepieciešamība pēc bibliotekārās preses un dažādiem metodiskiem līdzekļiem. ( prese- periodisko iespieddarbu (piem., laikrakstu, žurnālu) kopums; periodisko iespieddarbu izdevēju un žurnālistu kopums.(1, 623.lpp)) Par tādiem kļuva mēnešraksts „Latvju Grāmata”(kritikas, grāmatniecības un bibliogrāfijas žurnāls), žurnāls „Bibliotekārs”(bibliotēku darbiniekiem un grāmatu mīļotājiem) un „Latvijas Bibliotēku padomes gada grāmata”.
„Latvju Grāmatu” tikai daļēji varēja pieskaitīt bibliotekārai presei. Tas bija grāmatniecības žurnāls, to izdeva brāļi Rūdolfs un Kārlis Egles. Pirmsākumos žurnāls tiek izdots Latviešu grāmatu tirgotāju un izdevēju biedrības apgādā, vēlāk par izdevēju un redaktoru kļūst Rūdolfs Egle. Redaktors kļūst arī par daudzu rakstu autoru ( arī anonīmu). Pēc grāmatizdevēja Anša Gulbja ieteikuma, „Latvju Grāmatā” netiek iespiesti nekādi daiļliteratūras darbi. Žurnāls iznāca reizi mēnesī, pēc 1924. gada reizi divos mēnešos, tas bija augstas tipogrāfiskās kvalitātes, ilustrēts. Galvenajās iedaļās- vispārējie raksti, kritika, hronika, grāmatniecība, bibliogrāfija, tika iespiesti raksti par literatūru un literatūras vēsturi, literatūras teoriju, rakstnieku biogrāfijas, atmiņas, vēstules, piezīmes, valodnieciski un kultūrvēsturiski apcerējumi. Daļa publikāciju bija veltītas teorētiskajai un praktiskajai bibliotēku darbībai, bibliotēku zinātnei. Šo rakstu autori pārsvarā bija Jānis Misiņš, Kārlis un Rūdolfs Egles, Voldemārs Caune un Ansis Gulbis. …