Bibliometrija - dokumentālās komunikācijas procesu skaitliskā analīze

Bibliometrija kā jauns pētnieciskās zinātnes virziens izveidojās 60.-to gadu sākumā; tā saistīta ar dokumentu plūsmu skaitlisko analīzi. Izpētes objekts ir publikācijas, sagrupētas pēc dažādām pazīmēm. Terminu „bibliometrija” 1969.gadā ieviesa angļu zinātnieks Alans Pričards, paplašinot statistiskās bibliogrāfijas jomu. Bibliometriskā pieeja zinātniskiem pētījumiem paredz izmantot informāciju par publikācijām, ko satur dažādas datu bāzes. Šai informācijai ir galvenā loma daudzu cilvēka darbības sfēru izpētē, īpaši zinātnē. Bibliometrija, kā jebkura statistika, ir svarīga ne tikai zinātnes attīstībai, bet arī sniedz nozīmīgu palīdzību zinātnes vadībai, zinātnisko pētījumu plānošanai un prognozēšanai, valsts zinātniskās politikas koriģēšanai.
Informācijas un komunikācijas nozares speciālisti var palīdzēt savām firmām novērtēt atdevi no viņu ieguldījumiem izdevējdarbībā. Bibliometrijas nozare pēta publikāciju modeļus ar skaitliskās un statistiskās analīzes palīdzību. Bibliometrija var būt aprakstošā, kas ļauj redzēt, cik rakstu kāda organizācija ir publicējusi, un vērtējošā, kas ar atsauču analīzes palīdzību dod novērtējumu, kā šie raksti ietekmē tālākos citu firmu pētījumus. Publikāciju uzskaite var noderēt dažādu salīdzinājumu izdarīšanai, bet atsauču analīze dod iespēju redzēt, kādu ietekmi mūsu raksti ir atstājuši uz citiem cilvēkiem, spriežot pēc tā, cik bieži viņi ir atsaukušies uz mūsu rakstiem. Atsauču analīze var arī parādīt, kuriem žurnāliem, organizācijām un pat valstīm ir liela ietekme dažādos pētniecības virzienos. Šādi rādītāji ļauj novērtēt tendences un iespējas, kā arī atrast partnerus zinātniskai sadarbībai.
Atsauču analīze iztirzā saikni starp vienu rakstu un citiem rakstiem, kas atsaucas uz šo rakstu, izdarot pieņēmumu, ka raksti, kas atsaucas uz kādu citu rakstu, zināmā mērā ir ar to saistīti. …