Dažādi paņēmieni individuālajā stilā, kā arī noteikti paņēmieni „funkcionālajā” stilā, var būt realizēti tikai ar stilistiskiem līdzekļiem, kuri sagrupēti kompleksos. Piemeklējot nosaukumu tamlīdzīgam kompleksam , mēs varam nosaukt to par „runu”. Funkcionālu stila līdzekļu sakopojums izšķir starp „runu – informējošu, ekspresīvu un apelatīvu”, starp „runāšanu – runu iekšēju un ārēju”, starp „runu- mutisku un rakstisku”; starp „runu- monologu un dialogu” utt. Tādā veidā kļūst skaidrs, ka pat „funkcionāls” stils, kas tiek noteikts ar normām, runu, ne savu formu, ar savu lomu neietekmē literārās valodas diferenciāciju, kas ir organizācijas tips valodas izteikumos.
Literārās valodas funkcionālos stilus B. Havrāneks raksturo atkarībā no izteikuma konkrētā mērķa un paņēmiena. Pēc izteikuma mērķa viņš šķir 1) praktisku ziņojumu, 2) izaicinājumu un pārliecināšanu, 3) vispārīgu populāru izklāstu, 4) speciālu izklāstu ar paskaidrojumiem un pierādījumiem un 5) kodificējošas formulas. Atkarībā no izteikuma paņēmiena, Havrāneks šķir intīmu un publisku stilu, kas var izpausties gan mutvārdos, gan rakstveidā. Mutvārdu formā intīmais stils izpaužas monologos, publiskais – runās un diskusijās, rakstveida formā intīmais stils parādās daiļdarbos, kuros atspoguļota monoloģiska vai dialoģiska runa, bet publiskais – ziņojumos, afišās, dažādās uzstāšanās laikrakstos, presē, grāmatās. Funkcionālo stilu nosaka mērķis, bet valodas funkciju – valodas līdzekļu normatīvā kompleksa kopīgie uzdevumi. Valodnieki var palīdzēt attīstīties tiem komponentiem, kas atšķir literāro valodu no nacionālas valodas; viņi var radīt speciālu terminoloģiju, izveidot mācību par valodas līdzekļiem, to funkcionālu un stilistisku lietojumu.
Neviens no stiliem nav labāks par pārējiem. Tie jāvērtē nevis pēc skaidrības, labskanības, precizitātes, bet pēc mērķtiecīguma, jo arī neprecizitāte var būt mērķtiecīga. Katrs teksts principā pārstāv vienu stilu. Divu stilu savstarpējās attieksmes var būt paradigmatiskas.
…
