19. gadsimta sākumā sāk strauji attīstīties eksperimentālā psiholoģija. 1879. gadā V. Vundts organizēja Leipcigā fizioloģiskas psiholoģijas laboratoriju, kas vēlāk tika pārveidota par Eksperimentālas Psiholoģijas Institūtu. Tā sākas eksperimenta ieviešana psiholoģijā. Zinātnieki sāka interesēties par saistībām starp cilvēka psihi un fizioloģiskiem procesiem, arī par cilvēka uzvedības dažādiem aspektiem.
Kopā ar eksperimentālas psiholoģijas parādīšanos lielu lomu psiholoģijas attīstībā nospēlēja evolūcijas princips. Bioloģijas evolūcijas teorija (Č. Darvins), kļūstot par vienu no galveniem psiholoģijas principiem, ietekmēja psiholoģiju divos aspektos. Pirmkārt, tā izveidoja saikni starp psihes attīstību un organismu attīstību adaptācijas procesā. Tas arī stimulēja psiholoģiskus pētījumus ontoģenēzes jomā, paradās zinātniskie darbi par bērnu psiholoģiju. Otrkārt, evolūcijas teorija izraisīja zoopsiholoģijas attīstību, atbrīvoja to no antropomorfisma. No pētījumiem filoģenetiskas salīdzinošas psiholoģijas (zoopsiholoģijas) jomā veidojas jaunie vispārīgas psiholoģijas virzieni, un galvenais no tiem ir uzvedības psiholoģija [Рубинштейн С.Л. Основы общей психологии, стр. 63].
Vēlāk, 20. gadsimta sākumā psiholoģijā iestājas krīze. Par cēloņi tai bija nemitīga ciņa starp dažādiem psiholoģijas elementiem, galvenokārt starp ideālistisko un mehānistisko psihes skaidrojumu. Pēc pirmās pasaules kara beigšanas krīze kļūst vēl stiprāka. Paradās pretstats “reflekss – apziņa”, kuru apspriež daudzās psiholoģijas jomās. Kā rezultāts izveidojas jaunas uzvedības psiholoģijas nozares: refleksoloģija Krievijā un biheiviorisms Amerikā. Uzvedības psiholoģija nostādīja uzvedību kā psiholoģijas galveno priekšmetu un ar to īpaši spilgti paradīja apziņas jēdziena krīzi psiholoģijā.…
