Proporcionāli bezpajumtnieku skaits lielajās pilsētās ir krietni vien lielāks kā mazpilsētās un laukos. To, protams, jāsaista ar to, ka lielpilsētās iedzīvotāju blīvums ir lielāks kā laukos, kā arī ar to, ka laukos valda citādākas vērtības un tradīcijas. Cilvēks ir pieradis paļauties uz sevi un uz ģimeni un darbu, ko iegulda saimniecībā. Neskatoties uz paaugstināto bezdarbu laukos, laucinieki spēj sagādāt sev iztiku, kaut vai strādājot naturālajā saimniecībā. Tātad problēma galvenokārt attiecās uz lielpilsētām, kur ielās ir novērojams liels skaits ubagu un cilvēku, kuru viens no iztikas avotiem ir atkritumu tvertnes.
Cik tad īsti Latvijā ir bezpajumtnieku? Uz šo jautājumu, šķiet, grūti būtu atbildēt pat patiesi piredzējušiem pētniekiem, jo nav iespējams veikt nekādu uzskaiti gadījumā, kad lielākajai daļai iespējamo bezpajumtnieku nav pat personību apliecinošu dokumentu. Lai noteiktu, cik daudz Latvijā ir cilvēku ar bezpajumtnieku statusu, būtu skaidri jānodefinē, kas tad īsti ir bezpajumtnieks. Pieņemot, ka tā ir persona bez pieraksta noteiktā dzīves vietā, diez vai būtu iespējams noteikt daudz maz precīzu skaitu, jo ne jau visi no dzīvokļiem izliktie Latvijas iedzīvotāji automātiski kļūst par bezpajumtniekiem. Ja nu tomēr, tad rīdziniekiem un pašvaldībai jābūt gatavai, ka vēl kādi 50 - 60 tūkstoši cilvēku var palikt bez pajumtes (Jaunā Avīze, 1998.g. 15.sept., 6.lpp.) sakarā ar to, ka šogad beidzas ar likumu noteiktais septiņu gadu termiņš, kurš līdz šim ierobežoja namu privātīpašnieku tiesības izlikt īrniekus no dzīvokļiem, kam par pamatu varētu būt nespēja nomaksāt īres maksu.…
