Vispārējās cilvēktiesību deklerācijas 23. pants sākas ar tēzi, ka “katram cilvēkam ir tiesības uz darbu, uz brīvu darba izvēli, uz taisnīgiem labvēlīgiem darba apstākļiem un aizsardzību no bezdarba”. Starptautiskajās tiesībās, ANO un starptautiskās Darba organizācijas dokumentos cilvēktiesību līmenī tiek atzīta arodbiedrību tiesību triāde : asociāciju tiesības, t.i., tiesības apvienoties arodbiedrībās; tiesības uz kolektīvām sarunām ar administrāciju; tiesības streikot. Likumīgs streiks tiek atzīts par pēdējo konflikta risināšanas līdzekli, kas lietojams, kad visi pārējie jau ir izsmelti.
Tirgus ekonomikas valstu darba likumos īpaši detalizēti izstrādāti noteikumi par pieņemšanu darbā un atlaišanu. Konfliktus risina tiesā. Starptautiskās darba tiesības prasa, lai, no darba atbrīvojot, tiktu ievērots “sociālās izvēles”princips t.i., atlase būtu taisnīga. darba vietas saglabāšanā priekšroka jādod tiem, kuri vislabāk strādā attiecīgajā uzņēmumā, tiem, kuru aprūpē ir bērni, invalīdi vai citādi darbanespējīgi tuvinieki.
Tirgus ekonomikas valstīs pastāv sociālā apdrošina bezdarba gadījumiem. Anglijā to ieviesa jau 1912. gadā. Bezdarba apdrošināšanas fondu veido uzņēmēju, strādājošo un valsts iemaksas. likumā parasti ir noteikts, cik ilgi jāizdara iemaksas, lai varētu saņemt bezdarbnieka pabalstu. Pabalsta saņemšanas ilgums mēdz būt no 6 mēnešiem līdz vienam gadam. Vācijā, piemēram, bezdarbnieka pabalstu 56 - 58 % apmērā no algas maksā vienu gadu, bet personām, kas vecākas par 55 gadiem, - līdz 2,5 gadiem. Ja bezdarbnieks šajā laikā nav atradis darbu, viņš var saņemt sociālo pabalstu. Šī palīdzība tiek ierobežota ar dažādiem nosacījumiem.…