Nodarbinātība ir ekonomikas pamatproblēma, kas izraisa plašu sociālo un politisko rezonansi. [1., 190. lpp.]
Saskaņā ar starptautiskās darba organizācijas standartiem visi valsts iedzīvotāji tiek iedalīti ekonomiski aktīvajos un ekonomiski neaktīvajos. Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji ir cilvēki, kas piedāvā savu darbu materiālo vērtību ražošanai vai pakalpojumu sniegšanai. Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji sastāv no nodarbinātajiem un nestrādājošajiem iedzīvotājiem. Ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji ir cilvēki, kurus nevar pieskaitīt ne pie nodarbinātajiem iedzīvotājiem, ne arī pie darba meklētājiem, piemēram, mājsaimnieces, nestrādājošie invalīdi, mācību iestāžu audzēkņi un studenti, pensionāri u.c.
Tautsaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju vidējais skaits tiek aprēķināts, pamatojoties uz darbaspēka izlases apsekojuma rezultātiem, uzņēmumu pārskatu datiem, kā arī atsevišķu nozaru statistikas informāciju. Bezdarba līmeni parasti izsaka procentos attiecībā pret darbaspēku. Vieni no vissvarīgākajiem rādītājiem bezdarba statistikā ir tie, kas parāda, cik ilgi dažādas cilvēku grupas ir bijušas bez darba. [3.]
Pastāv arī vairāki bezdarba radītie zaudējumi.
Bezdarbs izsaka resursu zaudējumu. Ražošanas paplašināšana nevar kompensēt to produkcijas izlaides daļu, kura būtu saražota, ja nenodarbinātais būtu strādājis.
Bezdarbam ir nopietnas sociālas sekas. Cilvēkiem, kuri zaudējuši savas darbavietas, pazeminās dzīves standarts, un tas pats notiek ar viņu apgādājamiem. Bezdarbs arī var atstāt graujošas sekas uz darbu zaudējošo cilvēku morāli.
Pastāv arī prasmju zudums. Strādājošiem, kuri ir nenodarbināti ilgu laika periodu, var būt problemātiski saglabāt savas prasmes iepriekšējā līmeni. Vēl viens zaudējums sabiedrībai ir nodokļu iekasēšana bezdarba pabalstiem, jo ir nepieciešams iegūt naudu, lai maksātu sociālās nodrošināšanas pabalstus tiem, kuri ir bez darba.…