Pārejas perioda uz tirgus ekonomiku sākuma posms Latvijā raksturojās ar ievērojamu iedzīvotāju skaita samazināšanos, dramatisku iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes krišanos un augstu bezdarba līmeni. Taču 90-to gadu vidū jau bija vērojama galveno darba tirgu raksturojošo rādītāju stabilizēšanās un pēdējo gadu laikā – jūtama uzlabošanās. Bieži tiek apgalvots, ka ikvienam, kas vēlas strādāt un ir spējīgs to darīt, jābūt iespējām dabūt darbu.
Bezdarba un nodarbinātības problēma vienmēr ir bijusi aktuāla, bet īpaši tagad tā tiek uzskatīta par asu sociālu un ekonomisku problēmu, un tām ir vairāki iemesli. Materiālā labklājība paver cilvēkam iespējas dzīvot piesātinātu, interesantu dzīvi, tāpēc darbs un darba samaksa kā materiālās labklājības avots ieņem ļoti nozīmīgu vietu cilvēka dzīvē. Strādāt interesantā darbā un saņemt par to augstu darba algu ir viena no Latvijas iedzīvotāju galvenajām vēlmēm.
Tā kā cilvēks ir Latvijas vērtīgākais resurss, investīciju veicināšana (valsts un privātās) cilvēkresursu attīstībā ir Latvijas pastāvīga prioritāte gan nacionālā, gan Eiropas Savienības līmenī. Jaunatnes izglītības līmenis noteiks Latvijas nākotnes perspektīvas, jo ES kopējā attīstība ir vērsta uz zināšanām balstītas ekonomikas attīstību. Latvijai ir būtiski samazināt tādu studējošo skaitu, kuri uzsāk, bet neturpina mācības vispārējās un profesionālās izglītības iestādēs, jo atbilstošs izglītības līmenis paplašina nodarbinātības iespējas un veicina produktivitātes pieaugumu. Ņemot vērā Latvijas demogrāfisko situāciju, būtiska loma ir arī mūžizglītības pieejamībai visām iedzīvotāju grupām, kas ir gan svarīgs instruments bezdarba līmeņa samazināšanā, gan arī priekšnosacījums darbaspēka produktivitātes uzlabošanai.
Bezdarbs ir sociāli ekonomiska parādība un izpaužas kā ekonomiski aktīvās iedzīvotāju daļas aiziešana no darba tirgus. Šāda cilvēku rīcība var būt gan brīvprātīga, gan piespiedu. Bezdarbu uzskata par ekonomisku un sociālu problēmu jebkurā sabiedrībā, un tam ir vairāki iemesli. Bezdarba esamība uzrāda resursu zaudējumu ekonomikā kopumā. Ja bezdarbnieki būtu nodarbināti, tad saražotās produkcijas apjoms ekonomikā būtu lielāks. Valdības izdevumi bezdarbnieku pabalstiem būtu mazāki, un nodokļu likmes arī būtu zemākas. Bezdarbam sarūkot ikvienam būtu labāk. …
