Jānorāda tas, ka ES neregulē katras dalībvalsts sociālo politiku, bet gan nosaka galvenās vadlīnijas un minimālos standartus. Zemāk ir parādīts īss ieskats ES sociālajā politikā un pasākumos, kas vērsti uz nodarbinātības veicināšanu.
Nosakot minimālās prasības veselībai un drošībai darba vietās, kā arī veicinot vienādas attieksmes principa ievērošanu, netika aizmirsti tie, kuri ir nodarināti un kuriem ir jāpielāgojas straujajām izmaiņām Eiropas rūpniecības struktūrā. No 1994. līdz 1999.gadam no Eiropas Sociālā fonda, kas ir uzskatāms par galveno Eiropas sociālās politikas finansēšanas avotu, tika finansēti pasākumi kopumā par 47 miljardiem eiro, lai palīdzētu cilvēkiem atgriezties darba tirgū, paaugstinātu kvalifikāciju, saņemtu palīdzību profesionālajā orientācijā un citiem nodarbinātības veicināšanas pasākumiem.1
Eiropas sociālās labklājības modelis pēdējos divus gadu desmitus ir sekmējis sociālo harmoniju un mieru Eiropā. Neskatoties uz grūtībām, kuras starptautiskajā konferences cīņā rada augstais sociālo izdevumu līmenis, tā saglabāšana vēl joprojām ir ES un tās dalībvalstu galvenā prioritāte. Patlaban galvenie ES sociālās politikas mērķi ir sekojoši:
veicināt nodarbinātību (saskaņā ar Lisabonas tikšanās laikā noteikto – sasniegt nodarbinātības līmeni 70% apmērā līdz 2010.gadam);
veicināt arvien pieaugošo darba produktivitāti un kvalitāti;
padarīt pieejamāku darba tirgu, tai pašā laikā ņemot vērā darbam nepieciešamo kompetenci;
pievērst vairāk uzmanību izglītībai un apmācībai mūža garumā.…