Nodarbinātība ir viens no svarīgākajiem tautsaimniecības attīstības un valsts ekonomiskās izaugsmes rādītājiem, tādēļ nodarbinātības politika ir neatņemama valsts sociālās un ekonomiskās politikas sastāvdaļa. Efektīva bezdarba samazināšanas politika ir svarīgs priekšnosacījums augsta nodarbinātības līmeņa sasniegšanai.
Lai gan nodarbinātības politiku Latvijā koordinē Ekonomikas ministrija, bezdarba mazināšanas politikas izstrāde un īstenošana ir Labklājības ministrijas un tās pārziņā esošās Nodarbinātības valsts aģentūras atbildība.
Latvijā ir identificējamas vairākas sociālās atstumtības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas, kuras jau pašreiz sastopas ar grūtībām pilnvērtīgi iekļauties darba tirgū, vai kurām nākotnē šāda problēma varētu rasties. Galvenās no tām ir darba meklētāji - jaunieši vecumā no 15-24 gadiem, pirmspensijas vecuma cilvēki vecumā no 55-64 gadiem, darba meklētāji ar zemu pamata prasmju un izglītības līmeni, invalīdi, ilgstošie darba meklētāji (kas nestrādā ilgāk par 12 mēnešiem), sieviete pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma, no ieslodzījuma vietām atbrīvotās personas un personas, kas rehabilitējas no atkarības vielu lietošanas.
Līdz 1990.gadam iedzīvotāju nodarbinātība Latvijā bija viena no augstākajām pasaulē. To lielā mērā var izskaidrot ar ilgstošo ekstensīvo tautsaimniecības attīstību, īstenojot pilnīgas nodarbinātības principu, kas, no vienas puses, ļāva novērst bezdarbu, bet no otras puses, noteica zemu darba ražīgumu. 90.gadu sākumā uzsāktās ekonomiskās reformas, lai tautsaimniecība pārorientētos uz tirgus attiecībām, ietekmēja arī darba tirgu. 1992.gada 15.janvārī stājās spēkā likums “Par nodarbinātību”, un tad arī tika uzsākta bezdarbnieku reģistrācija. Reģistrētais bezdarba līmenis no 2.3% reģistrācijas pirmajā gadā ir pieaudzis līdz 8.5% 2004.gadā. …
