90.-to gadu sākumā Latvijā radās jauna sociāla un ekonomiska problēma- bezdarbs. Līdz 1990.gadam iedzīvotāju nodarbinātība valstī bija viena no augstākajām pasaulē. To lielā mērā var izskaidrot ar ilgstošo ekstensīvo tautsaimniecības attīstību, īstenojot pilnīgas nodarbinātības principu, kas, no vienas puses, ļāva novērst bezdarbu, bet, no otras puses, noteica zemu darba ražīgumu. 90.-to gadu sākumā uzsāktās ekonomiskās reformas, lai tautsaimniecību pārorientētu uz tirgus attiecībām, ietekmēja arī darba tirgu. 1992.gada 15.janvārī stājās spēkā likums ” Par nodarbinātību” , un tad arī tika uzsākta bezdarbnieku reģistrācija. Reģistrētais bezdarba līmenis no 2,3% reģistrācijas pirmajā gadā jau pieaudzis līdz 9,3% (1999.gada rudens dati).
Šajā darbā es apskatīšu sīkāk ,kas vispār ir bezdarbs, kā tas iedalās, kāda ir bezdarba pēdējā statistika, kā arī izvērstāk aplūkošu bezdarba plusus un mīnusus Latvijā.
1.Bezdarbs
Bezdarbs ir situācija, kad darba piedāvājuma apjoms pārsniedz darba pieprasījuma apjomu.
Jēdzieni “ bezdarbnieks” un ‘nestrādājošais” nav identiski. Cilvēks var dažādu iemeslu dēļ nestrādāt, bet viņš nebūs bezdarbnieks. Tajā pašā laikā, ja kvalificēts speciālists nevar atrast darbu savā specialitātē, bet viņam piedāvā kādu citu mazāk kvalificētu darbu, tad šis cilvēks ir bezdarbnieks. Ir jāatšķir bezdarba jēdziena ekonomiskā būtība no tā juridiskās formas. Ekonomista izpratnē bezdarbnieks ir noteiktas kvalifikācijas darbinieks, kurš vēlas strādāt par tajā dominējošo algu, bet nevar atrast darbu. Bezdarbnieka juridiskais statuss dažādās valstīs tiek noteikts dažādi. LR likums “Par nodarbinātību” par bezdarbnieku atzīst fizisku personu darbspējīgā vecumā (sasniedzis 15.gadu vecumu), kura nestrādā, kurai nav citu ienākumu vismaz minimālās darba samaksas apmērā, kura neveic uzņēmējdarbību un meklē darbu. …
