Bērna pirmās bērnudārza dienas, nedēļas un mēneši prasa milzīgu viņa dzīves ritma un psihiskās darbības pārkārtošanos. Tas nemaz nav viegli to redz un jūt gan pats bērns , gan ģimene gan audzinātāja. Vecākam, ievadot bērnu pirmajās bērnudārza gaitās, tas ir dubulti liels pārdzīvojums- ’’kā viņam ies dārziņā, cik labi audzinātāja veiks savu darbu, vai viņu tur kāds neaizvainos, vai viņš būs paēdis u.t.t.”- visi šie un vēl daudzi citi jautājumi liek vecākam uztraukties, neapzinoties, ka viņš dara lielu ļaunumu ne tikai pats sev, bet arī bērnam.
Trauksmainākiem un emocionālākiem vecākiem, psiholoģe Irina Jakobsone iesaka, iepazīties ar audzinātāju laikus, lai pašiem būtu mierīgs prāts, vedot bērnu uz grupiņu. Mazs bērns emocionāli ir cieši saistīts ar vecākiem, ka neapzināti pārņem viņu attieksmi, izjūtas. Sākot bērnudārza gaitas, mazajam, protams, būtu labāk, ja no vecākiem strāvotu miers un līdzsvarotība. Protams, neviens negrasās apgalvot, ka mazu, piem. pusotra gada vecu bērnu, mammai viegli atstāt grupiņā. Taču ja apstākļi ir spieduši tā rīkoties, tad viņiem jāmēģina atrast šajā risinājumā pozitīvo- strādājot sev patīkamu darbu jūs varēsiet atļauties ar bērnu brīvdienās kaut kur doties, bērnam grupiņā būs interesantas nodarbības, viņš tur jutīsies labi... Katram pieaugušajam jātrenē savas emocijas, jātiek galā ar stresu, jāiegūst spēja uzticēties cilvēkiem, tikai tā viņš spēj mierīgi pieņemt jaunas situācijas. Kā piemēram, viena mammiņa ik reiz atvedot no rīta mazuli, nekādi nevarēja no viņa šķirties, ar asarām acīs lūkojās uz savu atvasīti, tūkstoš reizes pārjautāja vai es neesot aizmirsusi, ka bērnam ir alerģiska reakcija uz pienu un piena produktiem, darbā nepārtraukti par viņu domāja. Gala rezultātā man grupiņā bija viena ’’nervu čupiņa”, kas no manis ne soli neatgāja, nepārtraukti prasījās uz rokām un protams raudāja, saukdams pēc mammas. Vēlāk jau mammiņa saprata, ka ar tādu attieksmi viņa nu nekādi nepalīdz ne sev, ne savam mazulim.
…
