Māksla ir radīšanas process. Jebkuram procesam ir sākums un gals. Māksla kā radošs process sevī ietver gan redzamos, gan neredzamos procesus. Vizuālā jeb tēlotājdarbība ir radoša procesa noslēguma daļa, kuras rezultātā rodas pabeigts jaunveidojums. Pie tam bērnu māksla ir unikāla māksla tādēļ, ka tā ir dabīga, katram indivīdm piemītoša.
Par bērnu mākslas atklājēju varētu saukt Francu Cizeku ( Austrija), kurš aizgūstot idejas no dažiem pionieriem šajā jomā Anglijā un Amerikā pirmais pierādīja, ka pamatā mākslas spējas ir dabiskas un bērniem piemītošas. Bērnu māksla jāuztver kā īpašs mākslas veids. Jāatceras būtiskais – nav neradoša bērna. Vajag bērnu iedrošināt, aicināt. Pedagogam praktiskajā darbībā jāapzinās sava vadošā loma un atbildība. Galvenais nosacījums – ievērot bērnu zīmēt darbības attīstības periodizāciju. Kamēr nav noslēdzies viens attīstības cikls, nevar pilnīgi attīstīties nākamais. Pirms nav iziets ķeburošanās jeb pirmsattēlošanas posms, mēs nevaram bērnu rosināt kaut ko attēlot. Arī pedagoga vadītajā darbībā ir stingri jāievēro princips, ka centrā ir bērns tajā attīstības stadijā, kādā nu viņš ir šobrīd. Apgūstot ko jaunu, bērns paļaujas uz pedagogu. Nepārtraukti skan: “ Audzinātāj, vai tā, vai šitā?” Tieši šajā jaunā apgūšanas procesā, īpaši nepieciešama pedagoģiskā fakta izjūta, uzmanība, atbalsts, palīdzība, atzinība.
Bērns – tas ir nevaldāmais bērns, kas aizejot no bērnudārza līdz mājām, paspējis izbradāt visas peļķes un izspraucies cauri visiem krūmiem līdz mājām, vannas istabā, slapjums jāizgriež pat no biksēm. Bērns, kurš visu garo dienu, neklausījis un kaitinājis mammu ar tādu sajūsmu vakarā ielien klēpī, lai pieglaustos tētim un rādītos viņam kā paklausīgākais bērns pasaulē.
Tas ir tas mazais, kas brīžam ir tik liels, ka mammai ar tēti, vecmāmiņai ar vectētiņu grūti viņu saprast un viņam līdzi tikt. Kas prot atņemt tik daudz spēka, lai pēc brīža atdotu to atpakal divkāršotu. Jo ar šo mazuli – ar šo dāvanu mums pasaule taču atdzīvojusies.
Cik daudz zinām par to, kas notiek ar bērnu pēc tam, kad bērnudārza durvis aizveras un bērns ieiet mums svešā pasaulē. Bērna dzīvē tās ir lielas pārmaiņas – no dzīvokļa viņš pēkšņi nonāk plašā telpā, kur ir pilnīgi sveši bērni. Šādā situācijā bērns var pārdzīvot gan bailes, gan satraukumu, atstumtības un bezpalīdzības sajūtu. Bērnudārzs daudzejādā ziņā papildina to, ko bērns var iegūt mājās – attīsta spēju sadzīvot ar vienaudžiem, nostiprina bērna pašapziņu un ierosina zinātkāri un vēlēšanos mācīties, rotaļāties, kas ir galvenais, lai vēlāk bērns būtu sagatavots skolai. /5/…