Dzīvot ģimenē, nozīmē būt iesaistītam cilvēku grupā, kurā valda diezgan sarežģītas attiecības. Katrs ģimenes loceklis ir personība ar sev raksturīgām īpašībām un savu veidu, kā iespaidot citus. Katra cilvēka individuālā uzvedība var ietekmēt visu sistēmu, piemēram, tīnis, kurš ir slinks un agresīvs, var izsaukt visai stipras jūtas citos ģimenes locekļos. Nelaimīgās ģimenēs bieži meklē vainīgos. Varbūt vainīgi ir vecāki, ka bijuši pārāk stingri vai pārāk nevērīgi? Vai vainīgi ir bērni, ka bijuši pārāk egoistiski vai pārāk bezrūpīgi. Vainas meklēšana ir neauglīgs pasākums. Pirmkārt, vai tad šādā cieši saistītā sistēmā var būt tikai viens apstāklis, kas pie visa ir vainīgs? Problēma nav tikai izpausmēs, bet arī reakcijās uz tām. Otrkārt, pat, ja atrastu vainīgo, vai tad ar to problēma tiktu atrisināta, situācija mainītos? Būs tikai atrasts, kam uzvelt vainu.
Gatavība un vēlēšanās sākt sarunas ir svarīgas tādēļ, ka, dzīvojot kopā, normālā saskaņā, ne vienmēr ir iespējams darīt visu pēc sava prāta. Katrs no mums veido savu vajadzību komplektu, un neizbēgami laiku pa laikam rodas konflikti, jo viena cilvēka vajadzības nesaskan ar otra. Piemēram, vecāku vēlme, lai viss notiktu ar viņu piekrišanu, ir pretrunā pusaudžu un jauniešu vēlmei pēc patstāvības.…