Socializācija ir ļoti svarīgs process, kuram īpaša uzmanība jāpievērš pedagogiem. Ir labi jāapzinās problēmu loks, kas saistīts ar šo procesu, jo tā neizpratne var radīt nopietnas un pat neatgriezeniskas sekas jaunajā paaudzē – nākamās sabiedrības veidotājā. Ilgu laiku socializācijas problemātikai lielāku uzmanību pievērsa sociologi un psihologi, kaut arī jau 70.gados šo procesu no pedagoģiskā viedokļa pētījuši angļu un amerikāņu zinātnieki. Latvijas 20.-30. gadu pedagogi šo procesu aplūko samērā virspusīgi, vairāk no teorētiskā aspekta, nevis konkrēti risinot ar to saistītās problēmas. Galvenie autori šeit jāmin P.Dāle un M.Štāls. Latvijas pedagogi socializācijas problemātikai tikai nopietni pievērsušies 80.gadu nogalē, 90.gados – īpaši šeit jāmin D.Lieģeniece. Uz viņas darbiem es arī galvenokārt balstīšos savā darbā, jo viņa savās grāmatās neizvirza kādu vienu noteiktu teoriju, bet piedāvā vairākus problēmu iespējamos risinājumos, pamatojoties uz latviešu un ārzemju pedagoģisko pieredzi.
Socializācija ir bērnībā aizsācies process, kura gaitā cilvēks kļūst par sabiedrības locekli, apgūdams tajā pastāvošās normas, paražas, likumus un dzīvesveidu. Galvenie socializētāji ir ģimene, skola, līdzaudžu grupas, darbs, reliģija un masu saziņas līdzekļi, no kuriem īpaši jāuzsver televīzijas ietekme, kas pēdējo desmit gadu laikā ir kļuvusi par, manuprāt, vienu no spēcīgākajiem pusaudžu socializētājiem. Savukārt socializācijas faktori un līdzekļi ir tieša pamācīšana, balvas un sodi, atdarināšana, eksperimentēšana, lomu spēles un indivīdu savstarpējā mijiedarbe.
Socialogi iedala primāro un sekundāro socializēšanos. Sekundārā ir indivīda socializēšanās mūža posmā pēc bērnības. Es savā darbā galveno uzmanību veltīšu primārai socializēšanai, kas attiecas tieši uz bērniem un pusaudžiem, viņu pasaules un sabiedrības izzināšanu. Šajā procesā lielākā nozīme ir nevis pašam indivīdam, bet gan videi – ģimenei, pedagogiem u.c. socializētājiem.
Pati par sevi indivīda socializēšanās ir savas sabiedrības sociālo vērtību, normu, jēdzienu, simbolu, valodas, ticējumu, atziņu, tradīciju un institūtu, kā arī noteiktu sociālo lomu apguve mūža gaitā.
Valodu, uzvedības normas, sociālās vērtības un visu
pārējo, kas pieder pie kultūras, indivīds var apgūt tikai mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem. Kā tiek norādīts socioloģijas vārdnīcā i, no Homo sapiens sugas pārstāvja veidodamies par sociālu būtni.
Pedagoģiskajā darbā uzmanība ir jāpievērš ne tikai bērnu orientācijai uz sabiedriskajām vērtībām, izmantojot noteiktu vecumu grupām atbilstošus paņēmienus, bet liela uzmanība ir jāvelta arī bērna individualitātei, iedzimtām rakstura īpatnībām. Visparastākais raksturu tipu dalījums ir melanholiķis, sangvīniķis, flegmātiķis un holēriķis.…