Lai izteiktu savas domas un saprastu citu izteiktās domas, katrs cilvēks izmanto dzimto valodu. Jaundzimušais bērns atrod dzimto valodu jau gatavā veidā. Ļoti agri apgūstot dažādus vārdus, bērns tos attiecina tieši uz to saturu, kurš veido vārda nozīmi, kas ir pirms viņa nostiprinājusies dzimtajā valodā visā tautas vēsturiskās attīstības procesā. Tomēr katrā attīstības posmā bērns atšķirīgi saprot vārda saturu. Vārds taču vienmēr apzīmē kaut ko, kādu faktu, parādību, priekšmetu, pazīmi vai attieksmi, kas eksistē īstenībā. Šādu faktu, pazīmju vai saikņu atspoguļojuma dziļums, pilnīgums un pareizība mainās bērna attīstības procesā. Tāpēc divgadīgs bērns, izrunājot vārdu „māmiņa”, attiecina to tikai uz savu māti; vecāks pirmsskolas vecuma bērns var to pašu vārdu attiecināt uz kaķeni. Un tikai daudz vēlāk, t.i., jau skolā, skolēni var saprast izteikumu: „Zeme, tu mūsu māte!” .Bērns ļoti agri apgūst vārdu reizē ar tā nozīmi. Jēdziens, kas apzīmēts ar doto vārdu, būdams vispārināts īstenības atspoguļojums, aug, paplašinās un padziļinās atbilstoši bērna attīstībai. Tādejādi runa ir savdabīga forma, kā cilvēks izzina priekšmetus un īstenības parādības, un līdzeklis cilvēku saskarsmei vienam ar otru.…