Bērnu psiholoģijas attīstība no "0" līdz jaunākajam skolas vecumam (7-11.g.)

ZĪDAIŅA VECUMS

Bērna piedzimšana ir rezultāts mātes psiholoģiskajai gatavībai bērna dzemdībām. Sākumā zīdainis ir bezpalīdzīgs. Kopš piedzimšanas brīža viņam jāpielāgojas eksistences apstākļiem, kuri krasi atšķiras no apstākļiem mātes organismā. Jaundzimušā dzīvība ir atkarīga no tā, kā viņa organisms spēs adaptēties izmainītajos vides apstākļos. Daudzu jaundzimušo organismam pats piedzimšanas process ir smags pārbaudījums, kurš novājina viņa organismu un rada stresa situāciju. Piedzimis un atpūties no pārdzīvotā, bērns sāk dzīvot dotajos apstākļos un attīstās atbilstoši iedzimtajam potenciālam.
Zīdaiņa periods ir laiks, kad bērns no mazkustīga dzīvesveida un miegam līdzīga stāvokļa iziet un ātri attīstās par kustīgu un dzīvespriecīgu mazuli. Viņš ļoti ātri iemācās nodibināt acu kontaktu ar pieaugušajiem, vizuāli atklāj savas rokas, iemācās satvert priekšmetus un pēc tam arī manipulēt ar tiem. Viņš apskata un pēta apkārtni savā tuvumā; aptausta ar rokām priekšmetu, velk pie mutes un iepazīstas ar to savā zīdaiņa veidā; viņš ieklausās un meklē skaņas avotu; viņš nepārtraukti manipulē ar visu, kas gadās pie rokas. Viņš iesaistās emocionālās attiecībās ar māti un citiem tuviem pieaugušajiem. Viņš sāk uztraukties, ieraugot svešus cilvēkus. Faktiski no asociālas būtnes zīdainis ātri kļūst par bērnu, kurš spēj reaģēt uz apkārtējiem cilvēkiem ar smaidu, raudāšanu, prieku, bailēm, - tātad cilvēciskā veidā. …