Bērnu mācīšanās traucējumi, to iemesli un korekcijas iespējas

Veicot zinātniskās literatūras teorētisko analīzi, darba autore ir secinājusi: ka sabiedrība ir maz informēta par mācīšanās traucējumiem, kas izraisa neizpratni par šādiem bērniem. Ņemot vērā zinātnieku atziņas var secināt ka mācīšanās traucējumi ir dažādi, to klasifikācija ir liela un neviendabīga t.i., informācija par mācīšanos traucējumiem var atšķirties. Skolotājiem ir nopietni jāiepazīstas un jaizturas pret mācību traucējumu pazīmēm, cēloņiem, atpazīšanas iespējām, kā arī ar iespējām, kā palīdzēt skolēniem dažādās izglītības pakāpēs un dažādas izcelsmes mācīšanās traucējumu gadījumos. Skolotājam ir jābūt līdzcietīgam, savaldīgam un pacietīgam darbā ar šādiem bērniem. Visbiežāk sastopami ir jaukti mācīšanās traucējumi – gan lasīšanas, gan rakstīšanas vai arī lasīšanas un matemātikas. Mazāk izplatīti, bet ne mazāk svarīgi ir neverbālo iemaņu traucējumi, kas saistīti ar motoriku, svarīgi meklējot informāciju ir neapjukt, un nesajaukt mācīšanos traucējumus ar mācīšanās grūtībām, jo tās ir ļoti atšķirīgas lietas. Vissvarīgākā atziņa, ko darba autore guva, analizējot zinātnisko literatūru par šo tēmu ir tas, ka vecāki nereti baidās pieņemt to, ka viņu bērnam ir šie mācīšanās traucējumi, noveļot vainu uz uzvedības problēmām, taču svarīgs ir ik mirklis, lai pēc iespējas ātrāk palīdzētu bērnam. Ja vecākiem ir radušās aizdomas, ka, tomēr, viņu bērnam ir kādas problēmas, tad diagnozes uzstādīšana un izvērtēšana ir jāatstāj tādu profesionāļu ziņā kā logopēds un psihologs. Ir jāiemācas pieņemt un dzīvot ar šo diagnozi tālāk. Pēc autores domām, ja vecākiem vai pašam bērnam, zūd ticība saviem spēkiem, tad viņiem būtu vēlams, iepazīties ar citām ģimenēm, kuras ir saskārušās ar šādu problēmu. Kopīgi izrunāties un gūt sapratni, ka viņi tādi nav vienīgie. Citējot B. Spoks:’’ Bērni ved mūs sev līdzi – viņiem ir jāpalīdz, nevis jādara tā, kā mums ir vieglāk!’’…