Cilvēks ir sociāla būtne, kas nesaraujami saistīta ar sabiedrību un atrodas nepārtrauktā saskarsmē. Tāpēc ir būtiski apzināties sociālās adaptācijas nozīmi.
Adaptīvas struktūrālas un funkcionālas pārmaiņas notiek gan atsevišķās šūnās, organos un to sistēmas, ka arī psihiskajā darbībā , gan visa organisma kopumā. Organisms adaptejas vides apstakļiem, pateicoties mehanismiem, kas izstrādājušies sugas ilgstošas evolūcijas procesā un individuālas attīstības laika. Adaptācija ir aktīvs process, kas virzīts uz organisma nelabvelīgu, neadekvātu vides faktoru pārvarēšanu. Adaptācija palīdz uzturēt organisma iekšējas vides stabilitāti, nodrosina darba spējas, maksimalu mūža ilgumu un organisma reproduktivitāti mainīgos vides apstākļos.
„Socialā adaptācija” skaidrota ka cilveka pielāgošanās sociālas sfēras nosacījumiem, kas ietver sevī
Adekvātu apkārtejas vides un sevis paša uztveri;
Atbilstīgu attiecību sistēmu un saskarsmi ar apkārtējiem;
Spēju strādāt, mācīties, organizēt brīvo laiku un atpūtu;
Pašapkalpošanas, pašorganizacijas un savstarpējas apkalpošanas kolektīva prasmi;
Uzvedības izmaiņu atbilstoši citu cerībām.
Parasti adaptacijas nepieciešamība rodas saistībā ar cilvēka darbības un socialās vides kardinalu maiņu. No tā, cik veiksmīgi noritejusi adaptacija , atkarīga turpmaka attīstība.
Pēc Abrahama Maslova domām bērnam uzsākot bērnudārza gaitas ir zināmā mēra traucētas triju līmeņu vajadzības:
Eksistences - vajadzība pec drošības;
Sociālās – vajadzība pēc piederības, pozitīva novērtējuma;
Izziņas – vajadzība pēc iespaidiem, informācijas.
Pielāgošanas speja lielā mērā nodrošina organisma optimālu eksistenci tiklīdz mainās apstākļi. Cilvekam ir adaptivas sistēmas, kas sak darboties intensīvak kad, tas ir vajadzīgs. Bērni iemācas rēķināties ar citiem, dalīties , but pieklājīgiem, sabiedriskiem.
Hanss Seljē aprakstīja vispārējas adaptācijas sindromu. Vispārējo adaptācijas sindromu iedala trīs stadijās:
1)Trauksme;
2)Pretestība;
3)Izsīkums.
Jēdziens par vispārējas adaptacijas sindromu liek domāt, ka visi cilvēki uz stressa situācijām reaģē vienādi. Bet tā nav dažādi cilvēki reaģē uz vienu un to pašu stresoru atšķirīgi, un situācijas , kas dažiem cilvēkiem izraisa stresu , citiem izraisa prieka sajūtas. Tādēļ vispārējās adaptācijas sindroms raksturo cilvēka reakciju uz draudīgu situāciju noteiktos apstākļos , taču tas nepalīdz saprast, kādēļ viena un tā pati situāciju noteiktos apstākļos. Ilgstošsais stress negatīvi ietekmē orgānisma imūnsistēmu.…
