Jau kopš dzimšanas mazuli sasita tuva cilvēka labvēlīgā attieksme un maigo roku pieskāriens vairāk nekā lietu pasaule. Tu esi kādam visnozīmīgākais un arī tev ir kāds visdārgākais cilvēks dzīvē.
Viens no mūsdienu izglītības paradoksiem ir tas, ka diezgan agri skolēni iemācās risināt sarežģītus matemātikas uzdevumus, saprast fizisko parādību sakarības, ķīmisko vielu uzbūvi un daudz ko citu.bet kur esam mēs, kas jūt, pārdzīvo un domā par to visu? Vai mums vispirms nevajadzētu saprast sevi? Kāpēc dzīvē, apgūstot dažādas zināšanas, sev visnozīmīgāko- cilvēku- mēs it kā atvirzām otrā plaknē vai vispār ignorējam? Atbilde varētu būt tāda: „cilvēks ir evolūcijas augstākais veidojums; lai izprastu sarežģīto, jāsāk ar vienkāršo- to dabas parādību izpēti, kas eksistēja pirms cilvēka”.[1.;5.].
Ierodoties šajā pasaulē mums katram ir dots savs liktenis, sava nostāja, savs liktenis un to mēs nekādīgi nevaram mainīt. Dzīvē ir iekārtots tā ,ka katrs cilvēks iziet cauri vairākiem vecumposmiem, tā īpašībām un tā raksturam. Katrs vecumposms sevī ietver visdažādākās īpašības, visdažādākos pārbaudījumus, krīzes un pārsteigumus. Kā arī katrs vecumposms dod kaut ko jaunu un paliekošu turpmākajai dzīvei. …