1929. gadā Dr. Lovenfelde savai bērnu klīnikas spēļu istabai iegādājās «brīnumu kasti» ar daudzām figūriņām, kārbiņām, nūjiņām, krāsainām pērlītēm un citām lietām, kā arī vienu cinka vanniņu ar smiltīm un otru ar ūdeni. Bērni uz to reaģēja pavisam normāli. Viņi kopīgi spēlējās vienā kastē un nosauca to par «pasauli». Netraucēti spēlēdamies ar figūriņām smilšu kastē, bērni darīja zināmu savu emocionālo un garīgo stāvokli. Tā radās mūsdienas visā pasaulē pazīstamā Smilšu spēļu terapija.
Treniņa metodes var iedalīt trīs lielās grupās: informācijas sniegšanas metodes, imitācijas tehnikas, reālās vides radīšanas tehnikas.
Imitācijas tehnikas ir: lomu spēles, lietišķās spēles, konkrētu situāciju analīze, psihodrāma, sociodrāma, vizualizācija (iztēles ceļojums, sekojot detalizētai trenera instrukcijai), virzītā iztēle (iztēles ceļojums par kādu noteiktu tēmu), meditācija (koncentrēšanās ar mērķi kontrolēt savu prātu), „prāta vētra”.
Kā redzams imitāciju tehnikās ir daudz spēles. Kāpēc tehnikās un smilšu spēļu terapijā, kā arī daudzās citās terapijās un treniņos tiek izmantotas spēles jeb rotaļas?
Bērna attīstības vērtējumos svarīgākā ir nevis viņa atbilstība fiziskajiem rādītājiem, bet gan emocionālajiem pārdzīvojumiem un jūtu pasaules atmodai. Katrā vecumā bērnam vajadzīgi atšķirīgi savas esības, domāšanas, spēka un identitātes apstiprinājumi.
Savu iekšējo pasauli bērns atklāj caur rotaļām. Tātad izpētīt bērnu arī var ar rotaļas palīdzību. To arī psihologi dara. Psihologi bērnu konsultācijās gan individuālajās, gan grupu darbā izmanto spēles. Pie tam ne tikai bērnu konsultācijās, bet arī pieaugušo.
Mans darba mērķis ir:
izanalizēt literatūras avotus par bērnu grupu psiholoģisko konsultēšanu, kā arī sniegt secinājumus.
Uzdevumi:
1) teorētiski analizēt literatūras avotus par bērnu grupu psiholoģisko konsultēšanu;
2) pamatojoties uz teorētiskās analīzes laikā gūto informāciju sniegt secinājumus.…