Bailes ir konkrētu dzīvības un labklājības draudu afektīvs atspoguļojums cilvēka apziņā. Bērna bailes balstās uz pašsaglabāšanās instinktu, tāpēc tām ir aizsargājošs raksturs, ko pavada noteiktas fizioloģiskas izmaiņas augstākās nervu sistēmas darbībā. Tomēr tās nedrīkst gūt pār bērniem virsroku. Katras bailes ir individuālas, tāpēc nepieciešams noskaidrot baiļu iemeslus un to, cik stipri tās pārņemušas bērnu apziņu.
Bailes jeb fobijas var raksturot pēc tā, pret ko tās vērstas, no kā bērns baidās. Bailes ir dažādas. A. Froms savā grāmatā “Ābece vecākiem” bailes raksturo šādi: “Bailes ir nepatīkama un dažreiz mokoša sajūta, kuru izraisa neskaidru vai neizbēgamu briesmu priekšnojauta. Šīs briesmas var būt reālas, tiešām eksistējošas, vai šķietamas (izdomātas), tās var būt mūsu fantāzijas auglis. Tās var būt nenozīmīgas, izraisot cilvēkos tikai zināmu nemieru, vai, pilnīgi pretēji, -- tik stipras, ka cilvēku pārņem šausmas. Lai vai kā, mums nepatīk izjust bailes, pat tad, ja tās dod kādu labumu, pasargājot mūs no briesmām, turot mūs drošā attālumā. Pieaugušie negrib, lai bailes izjustu bērni. Taču visi bērni no kaut kā baidās. Un daudzas no bailēm ir pilnīgi nepamatotas, turklāt, bērnam pieaugot, jau no pusaudža viedokļa tās šķiet nesaistītas ar kādiem reāliem draudiem.
Bērnu bailes ir ļoti dažādas: kāds liels troksnis, dīvaina vai vienkārši nepazīstama cilvēka ierašanās, tualetē nolaižama ūdens skaņa, putekļu sūcēja skaņa un tā tālāk. Bieži vien bērni baidās no tumsas, nesaprotamām ēnām un neparastas gaismas. Viņi baidās palikt vienatnē, baidās no ārstiem un zobārstiem, dzīvniekiem, klaidoņiem, soda un skolas. Bez tam ir bērni, kuri baidās pat no mušas, no klauna cirkā… Vārdu sakot, bērni var baidīties no jebkā.
Kopumā lielākā daļa bērnu baiļu parādās un pazūd bez pēdām, tomēr bieži vien grūti saprast, vai bērns ir nomierinājies, vai vienkārši noslāpējis, paslēpis satraukumu. Protams, apslāpējot bailes, mēs radām labāku iespaidu uz apkārtējiem, taču tas nenozīmē, ka mēs gūstam mieru un pašpārliecinātību dzīvē. Lai samazinātu savas bailes, mēs cenšamies pārliecināt sevi, it kā problēma ir nevis apstāklī, ka mēs no kaut kā baidāmies, bet tajā, ka dažas lietas mums nepatīk. Bet tā ir tikai viltība, mēģinājums sevi piekrāpt. Tiešām -- mums var nepatikt zirgi, suņi, peldēšanās, futbola spēle un tā tālāk. Taču iemesls, kāpēc viņi mums nepatīk, ir tas, ka mēs baidāmies no šiem dzīvniekiem, no konkrētas nodarbošanās un nomierinām sevi ar puspatiesību, cenšoties neatklāt savas apslēptās bailes” .
Pats no sevis rodas jautājums, kā tad tiešām rodas bailes, kādi ir tam iemesli. Tas pats
amerikāņu psihologs Froms atbild šādi:”… šādas reakcijas izraisīšanas iemesls ir mūsu apziņā, nevis konkrētās reālijās, no kuram mēs baidāmies. …Jēga ir tāda, ka mūs baida nevis dažas parādības vai lietas kā tādas, bet mēs skatāmies uz tām bažīgi. Bērns var lasīt indīgas zāles ar tādu bezrūpību, ar kuru plūc mārpuķītes. Viņš spēj sniegties pēc klabučūskas kā pēc rotaļlietas, var pienākt izbalējušam vilkam it kā rokas sunim. Visos gadījumos bērns nebaidās no briesmām, jo viņš par tām nezina…
Bērnu bailes var būt pamatotas, izdomātas un pat pārmērīgas”.
…
