Skumji ir lasīt to autoru darbus, kuros vecāki savus bērnus nemīl vai atstāj likteņa varā.
Vēl šodien tā ir aktuāla problēma, kaut gan manā skatījumā, tas ir un būs nosodoši. Kā var nemīlēt paša bērnu?
Spilgti šāda problēma tiek parādīta R. Blaumaņa novelē “ Raudupiete” .
Savukārt daudzi autori cenšas parādīt to, kā bērns aug, no kādas ģimenes ir nācis, cik viņš ir naivs savā bērnišķīgumā, cik daudz rūpes sagādājis saviem vecākiem.
Kā izpaužas jēdziens bērns? Manā uztverē bērns ir maza personība, kura vēl ir vecāku gādībā, par kuru vecāki rūpējas, lolo un uzrauga kā dārgakmeni.
Bērns ir maza radībiņa, kas neprot pats par sevi pastāvēt. Nenoliedzami ir tas, ka bērns, kurš aug nabadzīgos apstākļos uz dzīvi raugās citām acīm nekā tie bērni, kuriem netrūkst ne siltu apģērbu, ne vecāku mīlestība.
Pēc manām domām, autori savos darbos cenšas parādīt to atšķirību starp bērniem, kuri auguši sajuzdami vecāku mīlestību un tādi, kuri nav to izjutuši.
Es uzskatu, ka bērna rīcību attaisno vecāku audzināšana.
Bērnus nedrīkst pārāk izlutināt, jo tad viņi iedomāsies, ka dzīvē nebūs nekādu grūtību.
Vai katrs bērns priecātos par pavasara saules siltumu, sajūtot to tikai caur logu?
Es šaubos, bet Jāņa Jaunsudrabiņa tēlojumā, zēns priecājās par silto saulīti, kaut gan viņam nebija apavu, lai izietu ārā.
Kā autoru darbos bērni pasaulē izies tālāk, to lasītāji var tikai iztēloties.…