Ir tomēr interesanti uzzināt, ka ne jau ikkatrs zina, kas tie tādi bērnības svētki ir, un ko tad viņos īsti dara. Patiesību sakot, manuprāt, lielu popularitāti šie svētki tā īsti arī nav guvuši, lai gan svētku jau nekad nav par daudz, it sevišķi, ja tie ir mūsu mazākajiem iedzīvotājiem, kuru bērnība nemaz nav tik ilgs laiks, un paskrien tā, ka attopies jau ar augstskolas diplomu rokā. Mūža nogalē cilvēki bieži atmiņās kavējas tieši bērnībā, kāpēc tad to nepadarīt neaizmirstamāku ar vēl kādu jauku, svinīgu brīdi.
Lielākā daļa jauniešu par tādiem vispār dzird pirmo reizi, jo viņiem nav sanācis vai nav bijusi šī izdevība tādos piedalīties. Runājot par tiem, tos jauc ar bērnu svētkiem, kas nemaz nav viens un tas pats. Man pašai gan laikam ir laimējies, jo mani vecāki bija parūpējušies, lai man būtu mani svētki, un es tos atceros kā svētkus. Lai gan pieejama mūsdienu literatūra par šo tēmu nav atrodama, par šiem svētkiem, to aizsākumiem un norisēm ir pietiekami daudz padomju laiku literatūras, ko var atrast Nacionālajā bibliotēkā. Tā jau tā pati producēšana vien ir, tik tad to tā nesauca. Tieši no šiem avotiem ir iespējams uzzināt svētku nozīmi un to svinēšanas paražas1. “Bērnības svētku galvenā jēga varētu būt bērna personības modināšana, liekot viņam izjust savu vietu ģimenē, radniecības saites ar tuviniekiem, audzinot viņā pateicības jūtas pret vecākiem. Šajos svētkos vajadzētu ļaut bērniem izpriecāties vienaudžu sabiedrībā.” [6 , 24 lpp]. “Bērnu ievada sabiedrībā, kolektīvā, kur dzīvo un strādā vecāki, reizē uzsverot kūmu2 lomu jaunā cilvēka audzināšanā. Nav noliedzama arī šo svētku loma ģimenes stiprināšanā. Gatavošanās svētkiem, paši svētki, pārdomas, ko izraisa tur teiktie novēlējumi, liek vecākiem apzināties savu lielo atbildību sevis un sabiedrības priekšā” [7, 217. – 218. lpp].…