Sabiedrībā pastāv zināmas vērtības, pēc kurām vadās lielākā daļa no mums. Dažām no tām ir apzinātas un formālas, un ar likumu noteiktas, piemēram, nedrīkst braukt, ja deg sarkanā gaisma; jārunā patiesība; jāmaksā nodokļi. Citas vērtības ir neapzinātas, bet vairums vadās no tām. Pietiek aplūkot sludinājumus un palasīt žurnālus, lai uzzinātu ko vairums no mums vērtē augstāk, par to īpaši nedomājot.
VESELĪBA. „Lai tikai bērns būtu jauks un vesels,” tā ir frāze ko bieži lieto topoši vecāki. Veselība tiek augsti vērtēta.
ĀRĒJAIS SKAISTUMS UN NEATVAIROJAMĪBA. Cilvēki reklāmās vienmēr ir fiziski skaisti, ar nevainojumiem augumiem un skaistiem vaibstiem, vai arī reklāma iesaka, ka jūs varat tādi kļūt. Cik gan bieži televīzijā mēs redzam cilvēku invalīdu ratiņos? Cik bieži mēs redzam bērnu ar Dauna sindromu reklāmās, kas piedāvā preces zīdainiem?
JAUNĪBA. Vecākiem cilvēkiem nav viegli ienākt darba tirgū. Ja ieskatāmies laikrakstu modes lapās, redzam, ka tie vienmēr ir jauni cilvēki, kas demonstrē apģērbu.
SPĒJAS. Labs skolas beigšanas atestāts vai slavenas universitātes diploms tiek augsti vērtēts. Arī vēlāk dzīvē cilvēkam jāpierada savas spējas. Viņam jābūt spējīgam pēc iespējas labāk veikt savu darbu un jāattīstās, jāsasniedz vairāk.
BŪT BRĪVAM NO CIEŠANĀM. Lai tikai viņam nebūtu jācieš – tiek bieži teikts par slimajiem vai invalīdiem.
Tas ir morālas un sociālas vērtības, ko mēs apzināmies agri. Šīs vērtības ir „mantotas”, un mēs nekad īsti neievērojam, ka tās piesavināmies. Tas atrodas dziļi mūsos un to pārvērtēšanu ir grūti izdarīt. Priekšstatam par dzīves funkcionālo kārtību jāatbilst tam, kā mēs domājam un kam ticam.
Ir cilvēki, kas nespēj sasniegt iepriekš minētos ideālus vai vērtības… Viņi izjauc ideālo priekšstatu, par to kāda ir dzīve. Mēs uzskatam viņus par novirzi no normas tāpēc, ka mēs gribam saglabāt savus ideālus un vērtības. Mēs aizsargājam savas vērtības, padarot dažus sabiedrības locekļus par cilvēkiem ar speciālām, bieži vien ierobežotām vajadzībām.
Bet katram no mums ir tiesības dzīvot un justies laimīgam. Arī citādi domājošam, citādi jūtošam un citādi uztverošam. Cilvēki ar garīgas attīstības traucējumiem ir tādi paši sabiedrības locekļi, kā ikviens no mums.
Cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem, kas to spēj, vēlas dzīvot no citiem neatkarīgu dzīvi. Taču garīgās attīstības traucējumi ierobežo šo cilvēku līdzdalības iespējas sabiedriskajā dzīvē. Un tāpēc viņiem ir vajadzīga palīdzība. Mūsu palīdzība.
Nodrošinot atbalsta iespējas cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem, mēs dodam viņiem iespēju dabiski un cilvēciski iekļauties mūsdienu sabiedrībā, kļūst par tās locekļiem, kā mēs pārējie... …