Bērni ar garīgās attīstības traucējumiem

Garīgās attīstības traucējumi ir ievērojami atšķirīga intelektuālā funkcionēšana. To norāda IQ līmenis, kas ir zem 70 vai mazāk, tam pievienojas vecumam atbilstošas adaptīvās uzvedības traucējumi (tādi kā komunikācija, sociālās prasmes un pašaprūpe).
Garīgās attīstības traucējumus cilvēks galvenokārt iegūst jau piedzimstot. Tas ir pastāvīgs stāvoklis, ko raksturo intelektuālā attīstība, kas ir ievērojami zemāka par vidusmēra intelektuālo attīstību un kā sekas ir ievērojami traucējumi intelektuālajā funkcionēšanā un adaptīvā uzvedībā.
Sabiedrība bieži jauc garīgās attīstības traucējumus ar psihisko saslimšanu, taču tie ir divi pavisam atšķirīgi invaliditātes veidi.
Garīgās attīstības traucējumu cēloņi var būt ļoti dažādi, tomēr visos gadījumos noteicošie ir nelabvēlīgie faktori, kas iedarbojas uz bērnu gan embrionālajā periodā, gan vecumā līdz trīs gadiem. Vainīgas var būt gan mātes grūtniecības laikā pārslimotās infekcijas slimības, vīrusu saslimšanas, gan arī infekcijas un saindēšanās, ko jaundzimušā vecumā pārcietis pats bērns. Pie cēloņiem var minēt arī toksoplazmozi, dzemdību un pēcdzemdību smadzeņu traumas, hromosomu anomālijas, vecāku asins rēzus faktora nesaderību, veneriskās slimības, kā arī alkoholismu un narkomāniju u.c.
Demences gadījumā cēloņi ir līdzīgi, tikai traucējumi rodas pēc 2 – 3 gadu vecuma, līdz ar to iepriekšējais bērna intelektuālās attīstības līmenis var tikt daļēji saglabāts.
Jo agrāk bērnam šie traucējumi ir atklāti, jo agrāk bērns nonāk mediķu un citu speciālistu rokās, jo labāk.…