Mūsu sabiedrībā valda daudzi un dažādi aizspriedumi un tajā skaitā arī pret bērniem un cilvēkiem, kuri izskatās vai izturas savādāk. Vienu rītu braucot uz skolu sabiedriskajā transportā man nācās būt lieciniecei tam ka divas vecas tantiņas, man aiz mugurās ņēmās cītīgi aprunāt vienu māti ar bērnu, kuram ir Dauna sindroms, ka tas jau laikam dzērāj bērns un ko vispār viņa ar to kropli katru rītu te vazājās. Tas man šķita ļoti nekorekti un netaisni, kā viņas tā var teikt. Arī es biju ievērojusi, ka, šī meitenīte ir atšķirīga nekā citi bērni un ka katru rītu viņa ar māti vai vecomammu brauc, spiežot pēc tā ka viņas parasti izkāpj pie Vaivaru rehabilitācijas centra es spriežu ka meitenīte tik vesta uz savu speciālo skoliņu un manā skatījumā tas ir tikai pozitīvi. Kas attiecas uz tām tantiņām, tad manuprāt liela daļa sabiedrības domā līdzīgi, bet tikai savas domas neizpauž skaļi.
Manuprāt, cilvēkiem ir noraidoša attieksme pret to ko viņi nepazīst un pret to ar ko iepriekš nav saskārušies, bet nonākot tieša saskarē ar šiem bērniem viņi sava domas maina. Vienīgā iespēja kā šos steriotipus mainīt, manuprāt, ir mēģināt šos bērnus integrēt sabiedrībā, lai arī tas nav viegli ne viņiem, ne arī viņu vecākiem, dēļ šīs noraidošās attieksmes, bet nekādu citu izeju no šīs problēmas es neredzu.…