Bērni ar autisma pazīmēm

Kas ir autisms un kā atklāt to?

Šobrīd sabiedrībā vērojama tendence, ka, novērojot bērna citādību, atšķirību gan pēc uzvedības, gan pēc mācīšanās īpatnībām no vairuma citu bērnu, vecāki un skolotāji tiecas bērnam „piekarināt birciņu”: uzstādīt diagnozi.... No vienas puses, it kā jau nebūtu slikti: tikai dziļi izprotot, kas patiesībā notiek ar bērnu, kādi resursi ir viņa rīcībā, būtu iespējams optimāli organizēt pedagoģisko mijiedarbību tā, lai nodrošinātu visveiksmīgāko konkrētā bērna attīstību un socializāciju. Taču nereti gadās, ka pieaugušie tikai apmierinās ar „diagnozes” nosaukšanu, pat necenšoties iedziļināties un meklēt risinājuma veidus, kāda mijiedarbība ar šādu bērnu būtu vispiemērotākā – diagnozi taču var nest kā karogu attaisnojumam, kāpēc ar šo bērnu nav iespējams strādāt ( vismaz ne tādā pašā mērā, kā ar citiem ), kāpēc viņš „tāds ir un paliks”. Un patiesībā, paslēpjoties aiz diagnozes nosaukuma, pieaugušie pat necenšas izprast problēmas būtību, cēloņus un atbalsta un korekcijas specifiskās iespējas. Kādas tik diagnozes nav nestas kā karogi pēdējo 10 -15 gadu laikā: autisms, hiperaktivitāte, uzvedības traucējumi, mācību grūtības, emocionāli traucējumi, „indigo bērni”...[1]
Kas ir autisms? Tā ir slimība, kad cilvēks jau no paša dzīves sākuma noslēdzas sevī. Bērni, kurus ir piemeklējusi šī nelaime, nespēlējas ar citiem, viņus neinteresē rotaļlietas un viņi nespēj draudzēties ar citiem bērniem. Galu galā viņi nespēj pilnvērtīgi darboties sabiedrībā. Bet kā gan ārsti spēj atšķirt autismu no citiem garīgās vai fiziskās atpalicības veidiem? To var izdarīt ar ļoti vienkāršu testu — aicinot noteikt, kurš no centra apļiem zīmējumā zemāk izskatās lielāks. Vairumam centra aplis pa labi izskatīsies lielāks. Pacientus ar autismu šādas optiskas ilūzijas nespēj apmānīt. [2]

…