„Nevis bērniem jābūt sagatavotiem skolai, bet gan skolai jābūt gatavai mācīt, attīstīt un mīlēt savus visdažādākos bērnus, pieņemt un saprast viņus, kādi viņi ir, palīdzēt viņiem personiskajā izaugsmē. Pieņemt bērnu – tas nozīmē izturēties ar beznosacījumu cieņu pret viņa jūtām, vēlmēm un pārliecību.” [2;8]
Pirmsskolas izglītībā aktuāls jautājums ir 5-7 gadus veco bērnu sagatavošana skolai. Tas ietver bērna fizisko un psihologisko (sociālo) gatavību skolai, kā arī dažādu prasmju un iemaņu attīstību. Tāpēc gan pedagogiem, gan vecākiem ir jābūt īpaši uzmanīgiem un iejūtīgiem pret bērnu šajā vecumā un jāsagatavo bērns skolas dzīvei.
5-7 gadu vecums bērnam ir nozīmīgs un satraukuma pilns posms, jo bērns atrodas krustcelēs starp pirmsskolu un skolas dzīvi. Tas ir laiks, kad bērnam ir „jāiesoļo” skolas dzīvē, tādēļ bērniem šajā vecumā sākas krīze. Skolas gaitu sākšana izraisa ierasto uzvedības stereotipu maiņu, pieaug psihoemocionālā slodze. 6-7 gadus veci bērni uz nenoteiktības stāvokli reaģē ar visu savu būtni: rodas bioloģiskā un psiholoģiskā līdzsvara traucējumi, pazeminās uzņēmība pret stresu, pieaug sasprindzinājums. Var pieaugt bērna satraukums un kaprīzes, var saasināties jebkuri rakstura „negludumi” – ietiepība vai izklaidība, noslēgtība vai vēlēšanās sevi demonstrēt. Bērnam ir grūti un arī atrast vajadzīgo kontaktu ar bērnu, kas atrodas dzīves krīzes stāvoklī, mērķu, vēlmju un cerību krustcelēs, nav vienkārši. [2;4]
Skolas gaitu sākumā bērni bieži izjut bailes - pat tie, kuru dzīvē bijis relatīvi maz psihisku traumu. Tagad bērnam jāprot pāriet no samērā moierīgas dzīves mājās uz skolas dzīvi, kur daudzo iemītnieku radītā kņada izraisa apmulsumu. Grūtības, ar kurām saistās savas vietas atrašasna jaunajā situācijā, rada spriedzi. Turklāt bērnam jāšķiras no mātes, tāpēc viņs jūtas īpaši neaizsargāts. Pret viņa nemieru jāizturas ar iejūtību un izpratni; saudzīgi jāuztver arī bērna raaizes par to, ka citi skolēni, iespējams, dara pāri.…