1.„Mātei, kas parasti uzņemas lielāko daļu rūpju bērna audzināšanā pirmajos viņa dzīves mēnešos vai gados, ir nepieciešams vislielākais atbalsts tieši labvēlīgu mājas apstākļu radīšanā un nevis bērna pieskatīšanā, kas ir viņas tiešais pienākums.” (1.nodaļa, 18.lpp)
Šeit es piekrītu Bolbijam, jo ir svarīgi, lai mātei ar bērnu rastos ciešs kontakts jau pirmajos mēnešos. Taču mūsdienās mātes arvien retāk velta savam mazulim pietekami daudz laika. Liela daļa sieviešu jau pēc pirmajiem mājās pavadītajiem mēnešiem atsāk darbu vai nolīgst auklīti, kas bērnu pieskatīs vai izvedīs stundu ilgās pastaigās svaigā gaisā, kamēr pati māju uzkopj vai iziet sabiedrībā. Ja šī aukle ir uz pāris stundiņām dienā, piemēram, uz divām, tad mazulis iespējams nemaz nepamanīs mātes prombūtni, bet ja aukle jau sāk aizstāt māti- barot, pārtīt, mācīt elementāras lietas, tad mazulim ar māti kontakts pazūd. Man ir zināms gadījums, kad māte ilgi strādā, tāpat arī tēvs, tāpēc ir nolīgta auklīte, kas ar gadus veco Patrīciju pavada visu dienu. Kad vakarā tēvs atnāk mājās, viņš vienmēr meitiņai kaut ko nopērk- konfekti vai jaunu mantiņu. Mazā Patrīcija paņem mantiņu un uzreiz aizskrien pie auklītes un viņu apmīļo. Vēlāk, kad auklītes darba laiks beidzas un viņa dodas uz mājām, mazā meitiņa sāk raudāt un saukt pēc auklītes, kas nav novērojams, kad prom iet tēvs vai māte. …