Sākot ar 60.gadu vidu varmācības un agresivitātes tēma ir kļuvusi par vienu no aktuālākajām pasaulē, bet pats 20.gs tiek dēvēts par varmācības gadsimtu. Jaunākās psiholoģiskās un sociāli - filozofiskās literatūras analīze 70. - 80.gados liecina par to, ka jautājumi, kuri ir veltīti cilvēka agresivitātei, izvirzās priekšplānā. Lai risinātu šo problēmu, tika radītas autoritatīvas komisijas, kas pētija iedzоvotāju agresīvo uzvedību. Jāatzīmē pasaules pētniecības institūts Zviedrijā, kurš pēta kara un miera problēmu. Guggenрteina fonds pieрšķīa vairākus milionus dolāru, lai pētītu ar agresiju saistītās problēmas. Arī Latvijā tas ir ļoti aktuāli. Pēdējo gadu likumpārkвpumu statistika liecina, ka oficiāli reģistrētā noziedzība Latvijā ir ļoti augstā līmenī. Noziedzība sāka palielināties 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā. 1992.gadā tika izdarīti 61,9 tūkst. noziegumu. Pēdējos gados saglabājusies tendence noziegumus izdarīt grupās. Ievērojama kriminogēnā aktivitāte ir nepilngadīgo vidū. Valstī nepieļaujami liels ir slepkavību un slepkavību mēģinājumu skaits. 1995.gadā reģistrēta 281 slepkavība.
Manuprāt, mūsdienu sabiedrība kopumā ir kļuvusi cietsirdīgāka. Agresivitāte ir, it kā, sociāls pasūtījums, jo, pretējā gadījumā, cilvēks vienkārši neizdzīvos. Liela cietsirdība ir vērojama skolās gan pret bērniem, gan pret skolotājiem. Arī bērnudārzos bērnu neadekvātai uzvedībai ir tendence pieaugt. Lai produktīvi varētu cīnīties ar šo problēmu, uzkatu, pētījumu jāveic jau ar pirmsskolas vecuma bērniem.
Termins agresivitāte un agresija bieži vien tiek lietots ļoti plašā nozīmē. Austrijas zinātnieks K.Lorencs ir teicis, ka daudzu cilvēku izpratnē agresivitāte ir saistīta ar ļoti daudzpusīgām ikdienas parādībām, sākot ar kautiņu starp suni un gaili, zēnu kariņiem un beidzot ar karu un atombumbām (30.,81.).
Agresivitātes sarežģītā struktūra un formu dažādība noved pie tā, ka mūsdienu zinātnē tai nav viennozīmīga traktējuma. Tas atļauj dažādiem autoriem, atkarībā no mērķa un uzdevumiem, ielikt agresijas izpratnē pavisam atšķirīgu saturu. J.Dolards, N.O.Mauers, N.E.Millers u.c. definē to kā savdabīgu cilvēka aizsargreakciju uz dažādu ārējo faktoru iedarbību. K.Lorencs, Dю.Gudola, L.Valcelli u.c. agresivitāti aplūko kā uzbrukumu vai cīņu vienas sugas ietvaros.
Daudzi psihologi ir pētījuši šо fenomena saikni jeb cēloņus. Arī šeit ir vērojama šķelšanās uzkatu ziņā. Z.Freids, Lorencs, Mak Dougols, N.Jaklins u.c. agresivitātes izcelsmi saista ar cilvēka instinktiem un dažвdiem fizioloģiskiem faktoriem, piemēram, dzimumhormoniem. R.Dolards, L.Berkovics u.c. par agresivitātes cēloni min citu cilvēku liktos šķēršļus subjekta ceļā, kā arī subjektam nozīmīgu dzīves sastāvdaļu zaudējumu. A.Bandura, H.A.Dangerings, S.Feрbahs u.c. uzkata, ka agresivitātes cēloņi meklējami negatīvajā sociālajā vidē, kur subjekts apgūst antisociālas uzvedības normas.
Daudzi rietumu psihologi, piemēram, M.Maselli, H.Cumkleiss, T.Nikels u.c. ir pētījuši dažādus papildfaktorus, kuri veicina agresivitāti. Pie šādiem faktoriem var pieskaitīt nolūku, vēlmi atmaksāt u.c. agresivitātes stimulus.
Psihologu uzmanību ir piesaistījusi agresivitāte ne tikai pieaugušo pasaulē, bet arī šo parādību iezīmes bērnos. Lielu ieguldījumu bērnu agresivitātes pētīšanā deva A.Bandura, Р. un E.Gоuki, kuri veica vairākkārtīgus eksperimentus, lai izzinātu bērnu agresijas cēloņus. Viņi nonāca pie secinājuma, ka agresivitāti bērnos izraisa vecāku negatīvais uzvedības paraugs un pazemojošā attieksme pret bērnu.
Daudzi krievu un latviešu psihologi, kā arī pedagogi (L.Boюзvica, M.Repina, V.Seиko, A.Vecgrвve, I.Plotnieks u.c.) uzkata, ka agresivitāte bērnos rodas dažādu socioloģisku un psiholoģiski - pedagoģisku nepilnību dēļ. Tās ir vecāku negatоvās savstarpējās attiecības, nelabvēlоgie dzīves apstākļi kā arī vecāku neizglītotība audzināšanas jautājumos.
Kā tad novērst šīs negatоvās uzvedīas izpausmes? Šīs problēmas risinājumus ir meklejuši daudzi zinātnieki un praktiķi (Z.Freids, H.Cumkleiss, И.Millers, E.Donerрteins u.c.) kā arī fiziologi un mediķi (V.Markss, F.Ervins u.c.). Daudzas korekcijas metodes ietver sevī dažādas uzvedības teorijas un sociālo iemaņu apguvi, radot mākslīgas situācijas un citus stimulus. Uzkatu, ka šāda veida pieja nav pilnvērtīga, jo neietver sevī agresijas cēloņu meklējumus. Tāpēc savā praktiskajā darbā ar agresīviem bзrniem es izmantoju rotaļu terapiju, jo uzkatu, ka tieši ar to tiek radīti dabīgi apstākļi, nevis mākslīga situācija. Savā darbā izmantoju nedirektīvo un atreaмējošo rotaļu terapijas metodi.…
