Agresīva izturēšanās ir iedzimta un pieder pie dzīves. Sākotnēji tā kalpoja aizsardzībai pret briesmām un pāridarījumiem, lai aizsargātu savas tiesības barā, un sevišķi, lai nodrošinātu iztiku. Ja agresijas aplūko plašākā izpratnē, tad katrs '' nē'', katra nepiekāpība ir agrsīva darbība, kas citam neļauj darīt to, ko tas labprāt gribētu. Mūsu sapratnē agresīva rīcība ir kliegšana, sišana, spļaušana, pagrūšana u.tml.
Arī mūsu bērnie agresīva rīcība kalpo galvenokārt, lai aizsargātos, pašapliecinātos, norobežotos no citiem un veidot savu personību.
Ja bērns agrā zīdaiņa vecumā jūtas apdraudēts, viņš brēc, spārdās un sitas uz visām pusēm. Mūsu vecāku, uzdevums ir atļat tik daudz agresivitātes, lai bērns varētu mūsu sabiedrībā noturēties. Tai pašā laikā viņam jāliek saprast, ka jāsavaldās, lai citiem nonodarītu pāri, viņus nedz apdraudētu, nedz arī iznīcinātu vai bojātu citu īpašumu. To iemācīties bērnam nenākas viegli. Lai to panāktu ir gatavs sist, kost, skrāpēt vai arī spļaut. No tā, kādu pieredzi, izpaužot savas iedzimtās agresijas, bērns saskarē ar savu apkārtni gūst, būs atkarīga arī viņa turpmākā uzvedība.…