Latvieši miršanu uzskata par dabīgu norisi, par daļu no pasaules rituma, par dieva likumu. No miršanas nebaidās, jo to saprot kā pāreju no dzīves šai saulē uz dzīvi Viņā saulē. Dainās izteikta latviešu pārliecība, ka mūža garumā šai saulē ir Dieva ziņā.
Divējāda saule tek, tek kalnā, tek lejā;
Divējāds mans mūžiņš ar to vienu dvēselīti.
Brīdi, laiku man dzīvot, nedzīvot saules mūžu;
Ūdeņam, akmiņam, tam dzīvot saules mūžu.
Jautājumi un minējumi par Viņas saules dzīvi tomēr nodarbina latviešu prātus.
Zinu dienu pie dieniņas, vienu dienu nezināju:
To dieniņu nezināju, kad zūd manis augumiņš.
Dainās atrodama izpratne par zemes mūža īsumu salīdzinājumā ar dzīves turpinājumu Viņā saulē.
Šai saulē dzīvodams, viņu sauli daudzināju;
Šai saulītē ciemoties, viņa –mūžu nodzīvot.
Dainas rāda, ka latviešu uztverē cilvēkam ir trīs daļas:
1) augums, kas dzīvo un, mūžam beidzoties, irst un izirst;
2) velis- auguma vislielākais dvīnis, kas turpina dzīvot veļos vēl pēc auguma nāves;
3) dvēsele, kas, augumam mirstot, aiziet pie Dieva.
Ko tu dziedi, leļa bērns, ne tev kaulu, ne dvēseles;
Man ir kauli, man dvēsele, man jaukā valodiņa.
Kas tur daiļi gavilēja kapu kalna galiņa?
Tā māsiņa gavilēja, veļu govis ganīdama.
Klauvē mana dvēselīte pie Dieviņa namdurvīm.
Celies, Dieviņ, aun kājiņas, laiž iekšā dvēselīti.
…
