-
Bedības
Novērtēts!
Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
Ievads | 3 | |
1. | izpratne par nāvi | 4 |
2. | bedību norise | 5 |
2.1. | gatavošanās bedībām | 5 |
2.2. | vāķēšana | 6 |
2.3. | izvadīšana | 6 |
2.4. | bedības un mielasts | 8 |
3. | ticējumi | 9 |
Secinājumi | 11 | |
Izmantotā literatūra | 12 |
Cilvēka dzīvē ir trīs godi: krustības, vedības un bēres jeb bedības. Bedības ir īpašas ar to, ka ir pašas pēdējas, noslēgums dzīvei šai saulē. Mūsdienās ir pieņemts par aizgājēju sērot un ne jau tāpēc vien cilvēki pārdzīvo, ka tas tā ir pieņemts. Bet melns cilvēku pūlis un sēru mūzika ar mācītāja runu liek nepārprotami domāt par bērēm. Bet ne vienmēr tādas ir bijušas bēres. Latvietis bēres atzīmēja pirmkārt bez melnās krāsas, balta bija piemērotāka, un vēl ne pārmērīgi sērojot. Kad cilvēks mirst, viņš nepazūd un neizgaist, tikai sāk jaunu dzīvi citā pasaulē, bēres ir atvadīšanās no šī cilvēka, jo viņa velis vēl atrodas kopā ar visiem, līdz beigās pēc auguma apglabāšanas dvēsele dodas pie Dieva un velis veļu valstībā pie Veļu mātes. Tieši dēļ šīs citādākās pārliecības, izvēlējos rakstīt par bedībām. Manuprāt, neviens nomirstot nevēlas aiz sevis atstāt dziļi nelaimīgus sev tuvos cilvēkus. Protams, dainas liecina, ka arī latvietis ir sērojis, bet tāpat liecina arī par rotaļām un dejām, par jautrību un svinībām bēdību laikā.
Es domāju, ka šādām bērēm būtu vieta arī mūsdienās, tās ir tradīcijas, kurām ir sava nozīme. Tā kā ir tādi cilvēki, kas vēl skaidri atceras vāķēšanu, tad saprotams, ka šī tradīcija nav izskaužama un iznīdējama, tā pieder pie cilvēka dzīves. …
1. Izpratne par nāvi Latvieši miršanu pieņēma kā dabīgu norisi, neatņemamu pasaules sastāvdaļu un Dieva likumu. Miršana ir tikai pāreja no šīs saules viņā saulē, tāpēc nav no kā bīties. Dievs atbild par to cik ilgu laiku tev jāpavada šai saulē un kad tu esi gatavs doties tālāk citā saulē un pasaulē. Dainas rāda, ka latviešu izpratnē cilvēkam ir trīs daļas: augums, kas pēc nāves irst un izirst. Augumu cilvēkam dod un atkal paņem Māra, biežāk saukta par Veļu māti, piemēram, tautasdziesmā: “Vaļā manas nama durvis, vaļā manas istabiņas: veļu māte aizvīlusi manu durvju vērājiņu.” Otrā daļa ir velis, auguma vieliskais dvīnis, kas turpina dzīvot arī pēc auguma nāves un dvēsele, kas aiziet pie Dieva, kad mirst augums. klauvē mana dvēselīte pie Dieviņa namdurvīm. Celies, Dieviņ, aun kājiņas, laiž iekšā dvēselīti! Dainās redzams, ka latvieši nevairās par nāvi un miršanu runāt, atrodami daudzi prātojumi par to, kādā mūža posmā aizgājēja visvairāk pietrūkst palicējiem: vai grūtāk aiziet mazam, jaunam vai pusmūžā. “Dainas ir pilnas ar žēlumu par šķiršanos no palicējiem, bet tās arī liecina par dzīves turpinājumu veļos.” Tiek runāts arī grūtībām ar ko saskaras dvēsele un velis parejot no šīs saules viņsaulē. Dvēsele var kavēties pusceļā, pēc apbedīšanas tā pirmo nakti pārguļ kapsētā krusta galā. Arī velim jaunajā vietā ir grūti. Vārdu sakot tas ir kaut kas jauns un nepazīstams un no tādām lietām cilvēki izvairās. Ir dainas, kas apraksta tādas cilvēka darbības, kuru mērķis ir novilcināt miršanas brīdi. To var panākt dažādi, piemēram, liekot bērza kluci savā vietā, gaidot kapa puķes noziedēšanu, vai aicināt pelīti, kas lien mūža māju apraudzīt, aicināt palikt kapā par vietnieci. es ievēlu bērza kluci savā kapa vietiņā; kad tas klucis satrūdēja, man jāiet tai vietā.
- Bedības
- Bedības
- Bēres jeb bedības
-
Tu vari jebkuru darbu ātri pievienot savu vēlmju sarakstam. Forši!Sengrieķu dievi
Referāts vidusskolai1
Novērtēts! -
Arhitekts Konstantīns Pēkšēns
Referāts vidusskolai11
-
Latviešu, pareizticīgo un musulmaņu bēru ceremonijas un rituāli
Referāts vidusskolai13
-
Krustabas un to tradīcijas
Referāts vidusskolai8
Novērtēts! -
Godi latviešu folklorā
Referāts vidusskolai7