Bedības

Mūsu senči bija nāvi iztēlojušies kā turpinājumu šai dzīvei. Augums pēc nāves tiek nodots Zemes Mātei Mārai un viņas gādībā tas sairst un pārvēršas citās vielās. Mārai ir daudz un dažādi apzīmējumi: Pasaules Māte Mira, Zemes Māte, Veļu Māte, Ļaužu Māte, Lopu Māte, Meža Māte, Jūras Māte u.c. Dvēsele ir cilvēka garīgā daļa, labā un ļaunā vērtētāja, dzīves ziņas piepildītāja. Dvēsele atgriežas pie Dieva. Velis turpina dzīvi Šaisaulē vēl pēc auguma sairšanas. Ar veļiem latvietis sadzīvo tāpat , kā ar saviem ģimenes locekļiem. Ja citās reliģijās mirušo gari- veļi izraisa bailes, tad pie latviešiem tā nav. Arī dvēseles un veļa pāriešana no šīs saules Viņā saulē nenotiek bez zināmām grūtībām. Dvēsele kādreiz vēl kavējas pusceļā; arī pēc apbedīšanas tā pirmo nakti pārguļ kapsētā krusta galā. Ja uz bērēm ielūdz, tad tās ir jāapmeklē obligāti.
Daudzi tic, ka pēc nāves cilvēks nokļūst vai nu Debesu valstībā, vai nu ellē. Uz elli dodas ļaunie, bet uz Debesīm- labie.

Daži uzskata, ka dvēsele atdzimst pēc 100 gadiem. Latvieši miršanu saprot kā pāriešanu uz dzīvi citā pasaulē, nevis iznīcību. Mūsdienās ir daudzi kapi; Ulbrokas, Meža, Salaspils, Jaunciema, Lāčupes, Bolderājas u.c. kapi. Gandrīz katrā pilsētā ir savi kapi. Agrāk mirušos apglabāja mežainos laukos un citos neiesvētītās vietās. Parasti mirušo glabā pie tuviniekiem. Jau senos laikos (no 400.-1500.g) redzamas apbedīšanas pēdas. Atrasti uzbērti smilšu kalni, kapu vietās atrasti ieroči (kaujas cirvis, ozola vāle) un darba rīki (krama kalts).…