Ievads
Politika pārvalda sabiedrību, bet demokrātiskā režīmā kā ietekmēšanas līdzeklis tiek izmantota demagoģija. Baznīcas valstī par galveni ietekmēšanas metodi kalpoja bailes no sekām, kas iestāsies pēc nāves.
Politika ir varas izpausme, bet vara laicīgo cilvēku izpratnē ir spēja rīkoties, lai sasniegtu mērķi, varbūt arī ne pārāk humānu, no ticīgo viedokļa, jautājums par varu, vienmēr ir saistīts ar garīgumu, morāli.
Kristīgā reliģija ir Eiropas kultūras pamats. Garīgo vērtību kopšanā, morālo standartu ieaudzināšanā jaunatnē un sociālo uzdevumu veikšanā var sekmīgi darboties tikai brīva Baznīca, ko neietekmē nekāda politiska vara. Tieši harmoniskas sadarbības nolūkā Baznīca ir šķirta no valsts, jo katrai ir veicama sava īpaša loma sabiedrības sekmīgas funkcionēšanas nodrošināšanā. Valstij jāatbalsta baznīca kā sabiedrības morālo vērtību uzturētāja. Tā būt jābūt ideālajā variantā, bet reālajā dzīvē , viss, protams, nav tik vienkārši. Pirmkārt, baznīca kā juridiska persona vienmēr būs attiecībās ar valstī. Kaut vai reģistrējoties Reliģisko lietu pārvaldē. Tāpat kā jebkura organizācija, arī baznīca meklē lobijus. Pats par sevi tas nav slikti, problēmas rodas, ja to izmanto, lai īpašas tiesības pieprasītu vienai reliģiskai grupai, izslēdzot citu tiesības. Tāpat arī ir pilnīgi saprotams, ka idejas, par kurām iestājas atsevišķo reliģisko organizāciju pārstāvji, skar politiku, un noteiktā sociālā kontekstā tām ir nozīmīga sociāli politiska katalizatora loma. Bet ar to saistītas arī negatīvas parādības. Pēcpadomju sociālajā telpā parādās tāda valsts un baznīcas attiecību simbioze, kurā no vienas puses politiskie spēki valstī izmanto reliģiju saviem mērķiem, lai vienkārši dabūtu pēc iespējas vairāk vēlētāju.
1. Valsts un baznīca.
Valsts ir cilvēku radīta visspēcīga pārvaldes organizācija, kuras sinonīms ir fiziska vara. Baznīca turpretī asociējas ar garīgu (mentālu) varu. No tā var secināt, ka gan valsts, gan Baznīca kā varas turētājs grib vēl lielāku varu. Ja divām varām ir viens un tas pats iekāres objekts – cilvēks, tad konfrontācijai neizbēgt. Valsts būtība ir suverināte un vara. Valsts varai zināmā mērā pieder pseidoreliģisks raksturs. Ja valsts vara kļūst materiālistiska, tad tā sāk tiranizēt savu konkurentu Baznīcu kā garīgas varas turētāju, savukārt, ja valstij sāk piemist reliģiska nokrāsa, tad reliģiska vara to izveido par kaut ko ārkārtēju. Otra galējība ir reliģijas pilnīga izolēšana no valsts. To Latvija piedzīvoja okupācijas gados, kad Baznīca bija pilnībā izslēgta no valsts.
…
