Šo abu izcilo personību sakarā ir atslēgas vārds „cionisms”.
Tieši šiem diviem rabīniem bija izcila loma jūdaisma savienošanā ar cionismu. Jau 1874. gadā, kad cionisms bija vēl tikai kulturāla parādība, kurai bija prakstisks elements – pārceļošana uz Palestīnu, bet ne politiskais – valsts ideja, Eliasbergs sāka likt pamatus tā sauktajam teoloģiskajam cionismam, uzskatot, ka tieši cionisms apvienos ļoti sašķelto ebreju tautu, kurā valda milzīgas plaisas starp ļoti ticīgajiem, ortodoksāliem ebrejiem, mazāk ticīgajiem un pat neticīgajiem, pat neminot citas atšķirības (materiālas, lingvistiskas, kulturālas). Eliasbergs bija tas, kurš sludināja, ka zemei un tautai jābūt vienotai. Tā vietā, lai pasīvi gaidītu Mesijas atnākšanu un tikai pēc tam atgrieztos Izraēlā, Eliasbergs un Kuks mācīja, ka Izraēlas zemes apdzīvošana (cionisms) ir savienojama un jāsavieno ar uzticību jūdaismam.
1. Ebreju politiskajā dzīvē svarīga loma bija ne vien Bundam, bet arī cionistu organizācijām. Cionisms ir kustība, ideoloģija un politika, kas sākotnēji bija vērsta uz ebreju valsts atjaunošanu Palestīnā; nosaukums cēlies no Cionas kalna Jeruzalemes tuvumā. Būtībā cionisms iz ebreju tiekšanās atpakaļ uz savu pirmdzimteni. Rīgas cionistu grupu vadīja Leibs Šalifs, Volfs Luncs un Volfs Kaplāns. Viņus atbalstīja Bauskas rabīns Mordehajs Eliasbergs (1817-1889). Politiskais cionisms savu pozīciju motivēja ar to, ka ebrejiem nepieciešama sava valsts Palestīnā, lai kļūtu par pienācīgu nāciju ar ivrita valodu, ar saviem strādniekiem, lauksaimniekiem un ierēdņiem, kā arī ar savu armiju. Cionisti neticēja, ka ārpus Palestīnas ebreji kļūs pilntiesīgi Eiropas un Amerikas zemēs, ka antisemītisms ir pārvarams. …
