Baroks ir mākslas stils, kas radās Itālijā pēc renesanses stila 16. gs. otrajā pusē, 17. gs. izplatījās citās zemēs un beidzās, iepriekš pārejot rokoko stila izsmalcinājumā, 18. gs. Eiropā cilvēka personības uztverē ienāca pretrunas: no vienas puses cilvēks apzinājās savu niecīgumu Dieva priekšā, no otras – apzinājās sava prāta neizmērojamo varenību pasaules likumību izzināšanā, līdz ar joprojām jaunajiem zinātnes atklājumiem un filozofijas uzplaukumu. Baroka mākslai, tāpat kā renesansei raksturīga varoņa kults. Taču baroka varonim svarīga nevis darbošanās, bet jūsmīgs pārdzīvojums. Baroka māksla apdzejo cēlas emocijas to viskvēlākajā, vistrauksmainākajā, visdinamiskākajā aspektā. Lai to panāktu, baroka mākslinieks izvairās no horizontālēm, vertikālēm un simetrijas, no līdzsvara. Pamatā dominēja diagonāles, liekti līniju ritmi, dekoratīvo elementu pārbagātība, formu plastiskums, izteikts gleznieciskums. Baroks tiecās pēc iracionālā, pēc mistiskā, pēc emocionālo izjūtu dramatiska kāpinājuma.
Vards “baroks” pirmoreiz sastopams XVI gs. beigās bez noteikta šā vārda tulkojuma. XVIII gs. termins gūst vispārēja estētiskavērtējuma nozīmi, bet šis vērtējums vienmēr ir negatīvs.Baroka nosaukums, laikam, cēlies 18. gs. ironiskā salīdzinājumā ar nevienādi apaļām pērlēm, portugāliešu barocco, pretstatā vienkāršam, harmoniskam, klasiskam. 1925. g. Pazaureks uzstādīja hipotēzi, ka baroks ir sakropļotas ''parūkas'' nosaukums.…