Baroka vispārīgās iezīmes. Par valdošo stilu Eiropas mākslā baroks kļūst laikā no 16.gs beigām līdz 18.gs vidum. Baroka stila nosaukums sākotnēji pauda negatīvu vērtējumu. To radīja tie vēlāko laiku kritiķi, kuru izsmiekls un sašutums vērsās pret 17.gs. māklsas tendencēm. “Barokāls” patiesībā nozīmē “absurds’ vai “grotesks”, (tiešā tulkojumā - neīstā pērle) un šo vārdu skandēja ļaudis, kuru pārliecība, izmantojot klasiskās būvformas, nepieļāva atkāpes no grieķu un romiešu tradīcijām. Šāda pieeja tika uzskatīta par nepiedodamu gaumes trūkumu.
Jaunās pasaules izjūtas ietekme uz baroka mākslu. Salīdzinājumā ar renesansi baroka laikmets nāk ar pavisam citu pasaules izjūtu, kas spilgti atainojas arī visās mākslas sfērās. Ja renesansei raksturīga bezgalīga ticība cilvēkam, viņa spēkam, enerģijai, ko nosaka šī laikmeta sakārtotais, harmoniskais un cēlais pasaules modelis, kas ietvēra sevī dievišķo varenību un tās virsotnē novietoja “radības kroni” cilvēku, tad baroku raksturo vilšanās, skepse, izmisums, pat traģika indivīda un pasaules attiecībās. To noteica barokālā dinamiskā, mainīgā, nenoturīgā pasaules aina, kurā valdīja disharmonija, cīņa, nepastāvīgums, dzimšana un nāve. Cilvēks pārstāj būt par Visuma centru un stājas visai sarežģītās attiecībās ar dabu, sabiedrību un valsti. Cilvēks pirmo reizi iepazinis visu Zemi - no Arktikas līdz Austrālijai, ieraudzījis (pēc Galileja un Keplera mācības) kā vienu no daudzajiem debesu ķermeņiem, kas pazūd pasaules dzīlēs. Šai laikmetā pasauli skaidroja kā milzīgu, vienotu, kustībā esošu, daudzveidīgu, cīņas un kaislību pilnu veselumu, bet cilvēku - kā mikrokosmu visā savā sarežģītībā un bagātībā, kas nemitīgi atrodas kustībā un maiņās procesā, ņem līdzdalību sadursmju plūsmā.…
