Baroks ir stils, kas valdīja Eiropas mākslā no 16. gs. beigām līdz 18. gs. vidum. Tātad baroka māksla dominēja visu 17. gs. Baroka māksla radās un visplašāk attīstījās tieši Itālijā.
Baroka, kā mākslas stila, galvenās iezīmes ir formu plastiskums, dramatiska patētika, nosliece pēc saasinātiem kontrastiem, dinamiskums, ekspresija, dekoratīva greznība, krāšņums un ārējais spožums, kas savijas ar trauksmainu emocionalitāti, tāpat arī formu brīvība, kustība un monumentalitāte. Tāpat kā renesansei, arī baroka mākslai bija raksturīgs varoņa kults. Taču šim baroka varonim svarīgāka bija nevis darbošanās, bet jūsmīgs pārdzīvojums. Baroka māksla apdzejo cēlas emocijas to viskvēlākajā, visdinamiskākajā, vistrauksmainākajā aspektā. Lai to panāktu, baroka laika mākslinieki izvairījās no horizontālēm, vertikālēm un simetrijas, no līdzsvara un dibina kompozīciju uz diagonālēm, asimetrijas, formu trauksmainiem ritmiem, krāsu vai gaismu akcentiem.
Lai gan baroks sākumā veidojās kā arhitektūras stils, vēlāk tas tomēr ietekmēja arī tēlniecību, glezniecību, literatūru, mūziku un, protams, cilvēku dzīvesveidu kopumā.
Termina baroks izcelšanās ir neskaidra – tā ir izvērsta un sazarota. Šā vārda nozīmi ir skaidrojuši vairāki autori dažādos laika posmos, un sākumā tam ir bijuši dažādi skaidrojumi. Iespējams, ka tas radies no sholastiskās formālās loģikas, kur ar to apzīmēja kādu komplicētu figūru (baroco – viens no jēdzieniem terminu rindā barbaro, celarent, baroco; vēlāk tas tika lietots, lai norādītu uz sarežģītu un nepatiesu domu gaitu). Tas varētu būt saistīts ar spāņu barrueco (portugāļu borocco), ar ko zeltkaļu mākslā apzīmēja neregulāri noformētu pērli ( tāpēc ar to saistīja visu dīvaino, ērmīgo, pārsteidzošo – no šejienes arī „kaprīzā, untumainā, savādā māksla”).…
