(it. barocco samākslots, neparasts; arī baroks) — valdošais stils Eiropas un Latīņamerikas mākslā 16. gs. b.—18. gs. v. Plašākā nozīmē — visp. kultūras attīstības periods, kas, līdzīgi gotikai un renes., aptvēra arī sadzīves ārējās formas, filoz. un zin. izklāsta īpatnības u.c. Baroks radās Itālijā pēc renes, un manierisma un absolūtisma ziedu laikā uzplauka daudzās Eiropas valstīs, vēlāk arī Latīņamerikas zemēs. Baroka attīstību ietekmēja sarežģītās absolūtisma laikm. sab. attiecības (feod. un kapit, elem. cīņa ekon., sociālajā un kult. dzīvē, centralizētu nac, valstu izveidošanās, katoliskā kontrreformācija u.c.), Barokam raksturīgs pas. uztveres un atveides pretrunīgums; askētisma idejas tajā apvienotas ar hedonismu, izmeklētība ar raupjumu, abstr. simbolika ar natūrai, detalizāciju. Baroka mākslu ar tās monumentalitāti un āriškīgumu, pacilātību un emocionalitāti, teatrālo afektāciju, retorismu, alegorismu un metaforismu absolūtisms izmantoja sevis slavināšanai. Līdztekus Barokam, kas pauda feod. reakcijas — galma un bazn. idejiski mākslin. prasības pēc patētiska, diža stila, attīstījās arī A, kas pārstāvēja antifeod. un nac. atbrīv. tendences. Baroka mākslas iespējas vispilnīgāk izpaudās mākslu sintēzē (operā), grandiozos pils., pilu un parku ansambļos. Baroka laikmetā notika dažādu māksliniecisko trad. apgūšana, pārstrādāšana un nac. stilu izveidošana. Vēlā Baroka trad. turpināja rokoko, līdz tā vietā nāca klasicisms. Baroks arhitektūrā, tēlotāj mākslā un dekoratīvi lietišķajā mākslā. Arhitektūrā atsevišķas celtnes un ans. Veidot pēc sarežģītiem simetriskiem plāniem, plastiski vienotu liela mēroga apjomu izkārtojumā uzsverot komp. telpisko dziļumu. Brīvi izmantoja antīkās arhit. formas. Ēku eksterjerā un interjerā dominēja liektu līniju ritmi un dekor. elementu bagātība.
…
