Baroka stils sāk attīstīties XVI gs. 80. gados, un tajā izmanto izmanto Mikalendželo, daļēji arī Dž.Vinjolas radītās formas un paņēmienus. Izšķir agrīno baroku (1580 – 1620), dižbaroku (līdz XVII gs. Beigām) un vēlīno baroku (XVIII gs. pirmā puse).
Baroka laikā arhitektūra, tēlniecība un glezniecība tiecās pēc noteiktas pakļautības,un, kaut arī baroka laika māksliniekus saistīja cilvēka tēls, šī māksla atšķirībā no renesanses vairs nebija antropocentriska, jo cilvēks tika aplūkots nevis kā lielums un vērtība par sevi, bet gan kā dabas daļa – saistībā ar apkārtni un vidi.
Baroks tiecās uz mākslu sintēzi, uz ansamļa mākslu, arhitektūras un vides saistību, tēlniecības un arhitektūras vienotību, ar mākslas līdzekļiem cenšoties pārveidot dzīves īstenību.
Baroks ir pārspīlēta un pat groteska mākslinieciska forma. Tā ekspansija mākslas un reliģijas jomā bija saistīta galvenokārt ar dominikāņu, karmelītu, franciskāņu un it īpaši ar jezuītu ordeņu darbību.
Dižbarokā katoļu baznīca pievērsās savu ideālu masveida propagandai un tautas ietekmēšanai, izmantojot mākslas jauno juteklisko valodu. Mākslu uztvēra kā ietekmīgu cīņas un audzināšanas līdzekli, jo gleznām bija jāatklāj Dievmātes svētums, svētā vakarēdiena realitāte, svētā Pētera cēlums, svētā vēsture kopumā. Mākslai ar pārspīlētu nāves, ciešanu, mocību un pesimistisku scēnu palīdzību vajadzēja panākt dramatisku efektu. Tā bija apzināti teatrāla māksla.
…
