16.gadsimta beigās dzima jauns mākslas stils –baroks (itāliešu valodā barocco - dīvains). Mākslas vēsturē jēdziens „baroks” tiek lietots, lai Eiropas mākslas attīstībā nošķirtu laika posmu no 1600. - 1750. gadam. Vārds atvasināts no portugāļu valodas vārda barocco, ar ko bojāeja radīja formu pārpilnību, dinamiku, kas kopā saplūda bezgalīgā pasaules diženuma pārdzīvojumā. Viena no raksturīgākajām baroka īpatnībām ir konkrētu formu izzušana kā mākslinieciska dinamikas izteiksme matērijā, telpā un izjūtās. Baroka tērpā, kas attēlots laikmetam raksturīgajos parādes portretos, iezīmējās plīvojošas drapērijas. Tās norāda uz fantāzijas un dekoratīvisma lomu baroka modes tērpā. Baroka tērps tika šūts no bagātīgi ornamentēta brokāta un izrotāts ar mežģīnēm, aukliņām, lentēm, dekoratīvām apmalēm un izšuvumiem. Ornamentikas raksturs bija tik komplicēts, ka tajā pilnībā pazuda atsevišķie motīvi un viss pārtapa dinamiskā, plūstošā formu spēlē, kā paredzēja baroka estētika.
Arī vīrieša ideāltipa izveides pamatā bija mainīguma un plūduma ideja. Bruņinieks pārtapa kavalierī, bet tas savukārt pamazām pārvērtās izsmalcinātā galminiekā. Galminiekam nepieciešamā prasme dejot un muzicēt piešķīra viņam tēlam plastiskumu, graciozitāti, bet vīrišķīguma izpratne 17. gadsimtā nozīmēja stājas majestātiskumu un galantu izturēšanos pret dāmām. Sievietes skaistuma ideāls neviļus pieskaņojās vīrieša tēlā paustajām īpatnībām. Lieliskums, parādiskums, manierīgums - tās bija galvenās īpašības, kas raksturoja baroka laikmeta galminieci. Viņa izcēlās ar gulbja kaklu, apaļīgiem pleciem, tievu vidukli, platiem gurniem un majestātisku stāju. Viļņainie mati papildināja sievietes reprezentablo izskatu.
