17. gs. pasaules politiskā viengabalainā uztvere, kas bija raksturīga renesansei, sabruka. Ilgstošie kari un nemieri izraisīja tautu postu un nabadzību, bet veicināja arī protestu un cīņu. Sociālās attīstības līmenis dažādās Eiropas zemēs bija ļoti atšķirīgs. 17. gs. Anglijā notika revolūcija un pilsoņu karš. Francijā nostiprinājās monarhija. Vācija bija sadrumstalota zeme. Itālijā valdīja inkvizīcija un jezuītu ordenis. Un tomēr zemē, kur norisa vienotas nācijas veidošanās process (Itālijā, Francijā, Anglijā, arī Vācijā), veidojās augsti attīstītas nacionālās mūzikas kultūras. Itālijā izveidojās operas žanri, kas izplatījās visā Eiropā, radās arī oratorija un kantāte, uz ērģeļu un stīgu instrumentu muzicēšanas prakses pamata attīstījās instrumentālā mūzika, tapa orķestra koncerta un kamermūzikas žanri. Nostiprinājās laicīgās mūzikas valdošā loma, lai gan, piemēram, Vācijā, baznīcas mūzika vēl saglabāja lielu nozīmi. Attīstījās nošu iespiešana, paplašinājās muzikālā izglītība, no mūzikas zinātnes atdalījās mūzikas kritika.
Ļoti spilgti iezīmējās baroka (itāliski barocco – dīvains, jocīgs) strāvojums. Barokam raksturīga dinamika, trauksmainība. Mūzikā šīs iezīmes papildina spēcīgu efektu iemiesošana krasos, spējos kontrastos. Līdztekus operai un oratorijai parādās jaunas formas un žanri: partita, svīta, fūga, koncerts u.c.
Itālijā radītais operas žanrs bija šā laikmeta progresīvākais mākslas veids. Tas saistīts ar jaunas dzīves uztveres, domāšanas izvirzīšanos. …
